Vēl viena nepieaugšana
Ja man kāds septiņus gadus atpakaļ būtu teicis, ka reiz Dzejas dienu laikā rakstīšu savu pirmo redakcijas sleju, es jums neticētu, drīzāk uzskatītu par jukušu vai pārāk lielu optimistu. Varbūt tāpēc dzīve ir tik skaista un vienlaicīgi sarežģīta, ka ik pa laikam nereālākās lietas vienkārši piepildās.
Aiz loga atvasara un Dzejas dienas, un rakstu jums šo sleju, pirmo reizi un bez mazākās nojausmas, kā tas būtu pareizi jādara, gluži kā bez nojausmas, kā būtu pareizi jādzīvo.
Šis laiks septembrī, kad Dzejas dienas un es kļūstam atkal par gadu vecāki, vienmēr ir pārdomu laiks, grūts, pat sāpīgs laiks, kad uzdot sev jautājumus: kas tu esi, ko pie velna tu dari, un kāda jēga vispār?
Pie tam visu šo laiku pavada visādas kataklizmas – kāda mašīna ietriecas tramvaja sānos, mistiski vājuma brīži, personiskās dzīves katastrofas. Es nezinu, kā citiem dzejniekiem, bet šis Dzejas dienu laiks man ir kā atskaites punkts visam, kas gada laikā ir noticis vai nenoticis. Tas ir kulminācijas brīdis ikdienas klusajai dzīvei, kad dzejoļiem uzmirdzēt ziņu lentēs, laika joslās un parkos kā klusām, aizmirstām zvaigznēm.
Rakstīt dzeju laikam ir visnejēdzīgākais, ar ko cilvēks var nodarboties, bet vienlaicīgi nepieciešamākais. Tā ir ceļa iešana gadiem, kas var neaizvest nekur un nenodrošināt neko, bet tas nekad nav licies svarīgi, svarīgs vienmēr ir bijis process. Pacietīgi slīpēt frāzi pēc frāzes, dzejoli pēc dzejoļa, bieži vien pilnīgi bezjēdzīgi stundām, dienām neatklājot neko un apkārtējiem nesaprotot rezultātu, jo nav taču tajā nekā taustāma.
Sabiedrība ikdienā no visiem stūriem saka: «Ej taču strādāt normālu darbu!» vai arī «Ak, negribi strādāt, būsi dzejnieks!» Daudzi uzskata, ka dzeja ir hobijs, to nedz novērtē finansiāli, nedz to kāds lasa lielās tirāžās, dažās grāmatnīcās tā novietota plauktā «Vaļasprieki», un tā arī izturas pret dzejas radīšanu, patērēšanu un kvalitāti.
Dzeja ir darbs, nepateicīgs un grūts darbs, kas prasa milzīgu piepūli un laiku, – lasīt tekstus, klausīties tos, mijiedarboties ar citiem. Nevairoties ieskatīties sevī līdz pilnīgam kailumam, neaizsargātībai, un ar to, ko esi atradis, pēc tam dzīvot.
Tas ir kā nemitīgi būt uz liesmas smailes, asiņošana katrā domā, pilnīgi atklājoties svešiniekam, kas tevi lasa, kas tevi dzird. Tas pieprasa patiesumu pret sevi un saviem tekstiem, bet patiesība ne vienmēr ir patīkama un izturama, ne sev, ne citiem, it sevišķi, ja caur uzrakstīto skaudri ierauga sevi pašu.
Mēs dzīvojam laikmetā, kur cilvēki visu grib viegli, bet ar dzeju nevar viegli un nevar saprotami, un nevar hobija pēc, tā pieprasa dot vairāk, nekā jebkad esi bijis gatavs dot.
Dzeja prasa iedziļināties ne tikai tajā, kas uzrakstīts, bet arī tajā, kas palicis paslēpts paviršam lasītājam. Tas ir tas, ko pats meklēju un apbrīnoju tekstos, – daudznozīmību un patiesumu. Esmu laimīgs atrast dažādu autoru tekstos ko jaunu un pārsteidzošu; eksperimentus, nekaunību, galvenais, ne vienaldzību un augstprātību.
Dzīvot ar šo visu ir pilnīgi neracionāli, varbūt pat absurdi, tā ir nekad nepieaugšana, vientulība uz tikai tev zināmas planētas. Tā var nodarīt sāpes tiem, kas tev ir apkārt, ja dzīvo vienmēr sāpošs, savtīgi dzenoties pakaļ kaut kam tur apziņā, un to nevari izskaidrot nevienam, pirms tas nav uzrakstīts, un arī tad ne vienmēr tevi saprot.
Tikai klusas balsis no atvērtām dzejas grāmatām mazliet saka man, ka neesmu tāds viens, kurš rakstītā vārdā joprojām meklē dzīves kluso dunēšanu. Un cilvēku sevī varbūt.
Dainis Deigelis, redakcijas sleja, “KonTEKSTA” septembra numurs (#9).
