Aleksandra Grīna dzimta ir latviešu inteliģences pārstāvjiem bagāta. Aleksandrs Grīns piedzima 1895. gada 15. augustā Jēkabpils apriņķa Biržu pagasta Ziedos, ģimenē jau auga piecus gadus vecāks brālis Jānis (1890–1966), kurš vēlāk kļuva par pazīstamu žurnālistu, rakstnieku, AS Valters un Rapa izdevniecības direktoru, žurnāla Daugava dibinātāju un vadītāju. Savukārt Jāņa Grīna dēls Ervīns Grīns (1925–1979) latviešu lasītājiem pazīstams ar pseidonīmu Rihards Rīdzinieks un romānu Zelta motocikls (1976, Latvijā izdots 1999). Jānis Veselis kādā apcerē rakstījis, ka Aleksandra Grīna rakstura šķautnes mantotas no abiem vecākiem. Māte Anna bijusi praktiska, viņas rados ekspansīvi cilvēki, savukārt tēvs Jēkabs bijis nosvērts un maigas dabas, un viņa radi zinājuši daudz senu nostāstu, leģendu.
Skolas gados Jēkabpils tirdzniecības skolā A. Grīns bijis liels nebēdnis, vairāk interesējušas dabas zinātnes, nevis literatūra, un par pienācīgas cieņas neizrādīšanu skolotājam ticis no skolas izslēgts. Topošais rakstnieks alka bēgt un strādāt uz kuģiem, taču tālākie izglītības ceļi aizveda uz Cēsu K. Millera reālskolu, kuras laikā tika iepazīta ārzemju literatūra, kas raisījusi papildu interesi.
Laikmeta notikumi Aleksandru Grīnu ierāva Pirmā pasaules kara virpulī – viņš 1915. gadā Maskavā pabeidza kara skolu un bija praporščiks krievu armijā, bet 1916. gadā iestājās latviešu strēlnieku rezerves bataljonā Tērbatā un tika pārsūtīts uz Rīgu, kur autors iepazina vēlākos Dvēseļu puteņa varoņus – varonīgos Rīgas pašpuikas. Tuvojās 1916. gada Ziemassvētki, kad norisinājās asiņainās Ziemassvētku kaujas: no 23. decembra cīņas ilga 25 dienas. 1917. gadā rakstnieku ievainoja un pēc gada no krievu armijas demobilizēja. A. Grīnam radās iespēja braukt uz Tērbatu studēt medicīnu, taču no studijām bija jāatsakās kārtējās mobilizācijas dēļ krievu armijā. Grīnam gan izdevās no tās izbēgt un, slapstoties pa mežiem, nonākt latviešu 2. Jelgavas rotā. Vēlāk viņš tika pārcelts uz Armijas virspavēlnieka štāba informācijas nodaļu, un sākās darba gaitas dažādās laikrakstu redakcijās (Latvijas Kareivis, Rīgas Ziņas u. c.). 1924. gadā rakstnieks demobilizējās, esot jau kapteiņa pakāpē. Jāpiebilst, ka preses izdevumu redakcijās autors strādājis arī Latvijas brīvvalsts laikā (Brīvā Zeme, Rīts). Patriotiskais Aleksandrs Grīns 1939. gadā atgriezās Latvijas armijā, kas viņa dzīves pavedienam bija liktenīgs solis, jo, ienākot padomju karaspēkam, viņš 1940. gadā kopā ar citiem Latvijas virsniekiem tika nosūtīts uz Liteni, no kurienes 1941. gada 14. jūnijā deportēts uz Krieviju. Tā paša gada 25. decembrī kādā no Astrahaņas nometnēm gājis bojā.
Aleksandrs (īst. v. Jēkabs) Grīns (1895.15.VII–1941.25.XII) – rakstnieks. Autora vārds daudziem asociējas ar latviešu strēlnieku cīņu lielromānu Dvēseļu putenis (1932–1933), kas ir arī asiņainākais, batāliju ainām piesātinātākais un visspilgtākais strēlnieku gaitu literārais piemineklis latviešu prozā. A. Grīna sirds piederēja Latvijas vēsturei, viņa rakstītajos vēsturiskajos romānos, stāstos, novelēs ierakstīta latviskā mentalitāte, nacionālās identitātes apzināšanās un vērtības. Aleksandra Grīna daiļrade iekļaujas latviešu pozitīvisma straumē.
Daiļrade
Vēsturiskajos romānos autors galvenokārt aptvēris laika posmu no 17. līdz 18. gadsimtam Kurzemes un Zemgales hercogistēs, piemēram, Nameja gredzens (1932), Tobago (1934), Trīs vanagi (1935, nepabeigts). Autors plašos vēsturiskos notikumus, kuri ietekmējuši arī latviešu dzīvi, ietvēris romānos, kas veidoti vairākās daļās, piemēram, diloģijā Zemes atjaunotāji (1939) tēloti dzimtu likteņi, kas nesaraujami saistīti ar pasaules notikumiem hercoga Jēkaba valdīšanas laikā un pirms tās. Romāns piesātināts etnogrāfiskiem, mitoloģiskiem, teiksmainiem elementiem. Savukārt triloģija Saderinātie (1938–1940) ietver Ziemeļu kara ainas, kurās A. Grīns ierakstījis daudzas vēsturiskas personas un notikums, un tā vadlīniju veido latviešu zemnieka puiša Kraukļu Jāņa piedzīvojumi un pārdzīvojumi zviedru armijā un trīs tā laika politikas vaļu – Zviedrijas karaļa Kārļa XII, Saksijas kūrfirsta Augusta II un Krievijas cara Pētera I – cīņas un varas kāre Eiropas iekarošanā pārvaldīšanā. Romānu daļu nosaukumi Pelēkais jātnieks, Sarkanais jātnieks un Melnais jātnieks simbolizē badu, karu un mēri.
Par strēlnieku varonību Ziemassvētku kaujās rakstīja arī ārvalstu prese. Ar E. Virzas dzejoli Nakts parāde (ievietots krāj. Laikmets un lira, 1923) Ziemassvētku kaujas iegūst apzīmējumu «dvēseļu putenis», kā vēlāk savu romānu (1933–1934) nodēvēs Aleksandrs Grīns:
Pār purvu, no kura bēg cilvēks, kur reti tik iemaldās vilks, –
Šai naktī liels putenis griežas, un diezin cik ilgi tas ilgs!
Tas dvēseļu putenis gaisā, kad Ziemassvētki, ceļas viņš tad,
Pār Latviju gaudo un griežas un nenobeigs gaudot nekad.
Triloģija Dvēseļu putenis” (1933–1934) ir veltīta latviešu strēlnieku gaitām Pirmā pasaules kara laikā, un jāpiebilst, ka tas ir arī personiskākais un emocionālākais autora daiļdarbs, jo romānā ierakstīta strēlnieka A. Grīna personīgā pieredze un pārdzīvojumi. Piemēram, romānā autora mātes dzimtā puse Svilumi pārtapuši par galvenā varoņa Vanaga mājām, bet II daļā aprakstītās Aleksandra dienas svinību gaita risinās gluži kā A. Grīna pieredzētā balle Plesnera blindāžā pie Olaines.
Aleksandra Grīna vārds ierakstīts ne vien literatūras, bet arī latviešu kultūras vēsturē, jo viņš rakstījis gan vēstures grāmatas skolām, gan rediģējis un veidojis tādus fundamentālus izdevumus kā Pasaules vēsture (1–4, 1929–1931), Kultūras un tikumu vēsture (1–2, 1931), Zeme un tautas (1–4, 1929–1931), kā arī bijis aktīvs Kārļa Ulmaņa atbalstītājs un prezidenta veidotās Latvijas valsts patriots.
A. Grīns bijis enerģisks, humora pilns un izpalīdzīgs, un šī vitalitāte, enerģija strāvo no ikkatra autora radītā daiļdarba lappusēm.
Par autoru
Ēriks Jēkabsons. Aleksandra Grīna dzīves nezināmās lappuses. Tēvijas Sargs, Nr. 8/2005, 28.–29. lpp.
V šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (1930)
IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (1934)
III šķiras Viestura ordenis (1938)
Kultūras fonda godalga (1938)
Veļi (1919)
Iz leitnanta Vanaga dienasgrāmatas (1920)
Krustneša gaitas (1921)
Pieviltā vīra atriebšanās un citas noveles (1922)
Vadonis skuķkopībā, I daļa (ar pseidonīmu Homo Grisinbergensis, 1925)
Septiņi un viens (stāstu krājums, 1926)
Likteņa varā (stāstu krājums, 1928)
Nameja gredzens (1928–1931)
Dvēseļu putenis, I daļa (1933)
Debesu ugunis (nepabeigts, 1934)
Dvēseļu putenis, II daļa (1934)
Tobago (1934)
Pelēkais jātnieks (1937)
Meža bērni (1938)
Saderinātie, I daļa. Pelēkais jātnieks (1938)
Saderinātie, II daļa. Sarkanais jātnieks (1938)
Trīs vanagi (1938)
Zemes atjaunotāji, I daļa. Meža bērni (1939)
Zemes atjaunotāji, II daļa. Atdzimusī cilts (1939)
Saderinātie, III daļa. Melnais jātnieks (1940)
Pārnākšana (1941)
Aleksandrs Grīns
