Alfreds Dziļums dzimis 1907. gada 2. maijā Doles pagasta Jenčos, taču saulaino laiku aptumšo pāragrs vecāku zaudējums. Kļuvis bārenis, jauneklis ātri kļūst patstāvīgs, apgūstot dažādus amatus: bijis namdaris, plostnieks, strādājis gan lauku, gan mežu darbus. Topošais rakstnieks sāka mācības V. Olava komercskolā, bet līdzekļu trūkuma dēļ tās vajadzēja pārtraukt. Tomēr jauneklis nepadevās un turpināja izglītoties pašmācības ceļā. Zinātkāre, čaklums un rakstura stingrība viņam palīdzēja gan rakstnieka tālākajā ceļā, gan rūpējoties par jaunsaimniecībām (māsas un savu) Latvijā. Sākās Otrais pasaules karš. Rakstnieku 1944. gadā piemeklēja leģionāra liktenis. Viņš nokļuva Polijas centrālajā daļā Tornas (tag. Toruņa) apkārtnē, lai kopā ar citiem 15. latviešu divīzijas kareivjiem veidotu prettanku nocietinājumus. Tuvojoties padomju karaspēkam, divīzija atkāpās, bet Dziļums tika ievainots un nogādāts hospitālī Šverīnā, ko vēlāk evakuēja uz Lībeku. Rakstnieka daiļradi var raksturot kā personīgās pieredzes piesātinātu, un romānos nereti var atrast dokumentālu notikumu kodus, piemēram, Alfreda Dziļuma piedzīvoto Toruņā varam izlasīt romānā Tornas grāvrači (1949).
Trimdas sākuma periodā Zviedrijā Alfreda Dziļuma dzīve un darbs aizritēja Vermlandes mežos, izjusta spēcīgas vientulības klātbūtne, jo vienīgā saikne ar ārpasauli ilgu laiku bija laikraksti. Jā, protams, arī svešumā tika iekopta jaunsaimniecība, un, paradoksāli, tāpat kā Latvijā, arī trimdā Dziļumam bija jāpaļaujas tikai uz sevi pašu.
Pēc kara Lībekā rakstnieks aktīvi iesaistījās latviešu bēgļu kultūras dzīvē, bet 40. gadu nogalē pārcēlās uz dzīvi Zviedrijā, kur sākotnēji strādāja meža darbos, tad fabrikā Kalhellā un aktīvi iesaistījās latviešu palīdzības komitejā Stokholmā. Pēdējos sešus mūža gadus bija Vācijā izdotā laikraksta Latvija redaktors. Alfreds Dziļums kopā ar dabu bija arī nāves brīdī, jo, kā vēstīts laikrakstā Laiks (1976., Nr. 45), rakstnieks «atrasts bez dzīvības laivā uz ezera». Alfrēds Dziļums devās mūžībā Vermlandē, Zviedrijā, 1976. gada 31. maijā.
Alfreds Dziļums – trimdas rakstnieks, dramaturgs. Alfreds Dziļums vispirmām kārtām bija prozaiķis, un viņš literatūrā ar pseidonīmu Vizuls debitēja kā prozaiķis – tēlojums Meža ainavas publicēts žurnāla Meža dzīve 1925. gada otrajā numurā. Lai gan rakstnieka radoši ražīgākais laiks bija trimdā, tomēr arī Latvijā autors paspēja sevi pieteikt kā daudzsološu literātu. Kā viens no spilgtākajiem darbiem jāizceļ pozitīvisma iezīmju bagātais romāns Viršu druvas (1939), kurā gan, jāpiebilst, nedominē pārbagāts zemes slavinājuma patoss. Latvijā tapis arī viens no A. Dziļuma mākslinieciski spilgtākajiem un veiksmīgākajiem literārajiem sacerējumiem – reālpsiholoģiska tēlojuma piesātinātais, spraigu notikumu bagātais divu sarežģītu likteņu un attiecību romāns Saplēstā krūze, kas turpinājumos publicēts žurnālā Atpūta. Romānu sāka publicēt 1939. gada decembrī, taču nepaspēja nodrukāt visu (grāmatā tas pilnībā izdots 1942. gadā), jo sākās 1940. gada jūnija notikumi. Dzīvē iegūtais rūdījums palīdzējis atrast pareizo stīgu arī saviem literārajiem varoņiem – zemniekiem, kuriem nav sveša paļaušanās uz pašu spēkiem, sīksta izturība un apķērība. Jāpiebilst, ka emocionālais lauku dzīves tēlojums ir būtiskākā un dominējošā tēma Alfreda Dziļuma daiļradē, kas piepulcē rakstnieka 30. gadu daiļradi pozitīvistiem līdztekus, piemēram, Edvarta Virzas, Aleksandra Grīna, Jāņa Veseļa estētiskajam uzstādījumam 20. gadsimta 30. gados.
Daiļrade
Alfreda Dziļuma prozai raksturīgs spēcīgs psiholoģisms un spilgti tipāži, tajā var saskatīt vairākas tematiskas vadlīnijas, kas, gan uzreiz jāpiebilst, lielākā vai mazākā mērā balstītas autora personīgajā pieredzē, pārdzīvojumos un pārliecībā. Primāri jāakcentē lauku dzīves tēlojums, kas caurskatīts veiksmīgāk un ne tik veiksmīgi dažādos vēsturiskos apstākļos. Par literārajām veiksmēm var uzskatīt jau iepriekš tekstā minētos pozitīvisma darbus, kā arī triloģiju Celmenieki (1948), bet pie neveiksmēm – rakstnieka mēģinājumus ieskicēt pēckara Latvijas dzīvi, kur nav klāt būts; tajos atainota gan kolektivizācija, gan deportācija (romāni Cilvēki vētrā (1961), Daugavas krāces (1964), Kurzemīte, sērdienīte (1976)). Spēcīgu pārdzīvojumu caurstrāvota ir leģionāru likteņu un bēgļu laika attēlojuma tematiskā vadlīnija (piemēram, Tornas grāvrači, Pārvietotie (1955), Tiesas svētdiena (1970), Kurzemes sirds vēl dzīva (1973)). Alfreds Dziļums nav kautrējies arī no autobiogrāfisku faktu atkailināšanas, kuros atsedzas rakstnieka bērnība un jaunība, pārdzīvojumi nobrieduša vīra trimdinieka gados (Zeme dzīvo (1962), Pēdas rīta rasā (1964), Aizaugušās drupas (1968). Alfreda Dziļuma atstātais literārais mantojums ir ļoti plašs: ap sešpadsmit romānu (ieskaitot triloģiju Celmenieki), izdoti divi stāstu krājumi, divas lugas, kā arī četri autobiogrāfiski darbi.
Par autoru
Biruta Gudriķe. Starp divām rītausmām. Alfreda Dziļuma dzīve un literārā daiļrade. R.: Daugava, 2004.
Aleksandrs Čaks. Rakstnieks ar cietām rokām. Portrets žurnālā „Atpūta“ № 790 (22.12.1939), 24. lpp.
Romāni
Raženā audze (1938)
Viršu druvas (1939)
Saplēstā krūze (1939)
Gaišie logi (1940)
Tornas grāvrači (1949)
Celmenieku triloģija (Celmenieki, Rīta cēliens, Dieva dzirnas, 1948–1953)
Vakars uz ezera (1951)
Vēja kaņepe (1951)
Pārvietotie (1955)
Mežlejas taurētājs (1956)
Laila no Rīgas (1958)
Nokaltis zars (1960)
Cilvēki vētrā (1961)
Daugavas krāces (1964)
Pēdas rīta rasā (1964)
Aklā ezera velns (1965)
Vilka zobs (1967)
Vēja melderis (1969)
Tiesa svētdiena (1970)
Vienas vasaras zieds (1971)
Lai neaizmirstam (1972)
Kurzemes sirds vēl dzīva (1973)
Gaidi mani! (1975)
Kurzemīte, sērdienīte (1976)
Stāstu krājumi
Pelni – Vecā Kaikana atriebība – Līžele (1945)
Dieva dārzs (pasaku triloģija: Sarkanais velns, Meža Andrievs un Sētnieks Čiepsts (1946–1950))
Meža pils (1947)
Meži deg (1947)
Plosti sēklī (1978)
Lugas
Pie ozola (1931)
Mantojuma lāsts (1933)
Kaimiņi (1934)
Egļu sala (1936)
Mājas atslēga (1939)
Smagās vārpas (1939)
Beigu sākums (1964)
Bernauera iela (1964)
Tvists un sudmaliņas (1965)
Uz milža pleca (1964)
Izdotie (1971)
Rītausma (1973)
Autobiogrāfiski darbi
Zeme dzīvo (1962)
Pēdas rīta rasā (1964)
Aizaugušās drupas (1968)
Mežu aizvējā (1974)
Alfreds Dziļums
