Ilona Leimane – prozaiķe, dzejniece, trimdas autore. Ilona Leimane (prec. Pārupa, 05.10.1905. Rīgā – 21.12.1989. Parīzē, Francijā) bija rīdziniece, viņa piedzima namnieka ģimenē, un tas bija Rīgas smilšu kalnu apbūves laiks – noritēja ļoti strauja piepilsētu būvniecība.

Daiļrade

1929. gadā žurnāla Piesaule decembra numurā tika publicēts jaunās autores pirmais dzejolis Nav ikdienas!, bet pirmais dzejoļu krājums Sirds tika laists klajā 1935. gadā. Šajā un arī turpmākajos dzejoļu krājumos (Divas gaismas (1942), Saule un tu (izlase, 1944), Ugunsputns (1951)) autorei būtiskākā ir mīlestības tēma. 1939. gadā autore debitēja bērnu dzejā ar darbu Knašais Pēterītis, bet pēc trim gadiem tika izdots krājums Laimes zemē (1942).
Prozā I. Leimanes debija notika krietni vēlāk: 1939. gadā tika izdots stāstu krājums Sērmūkšu vīns, kura struktūrā ir gan reālpsiholoģiskas, gan impresionistiskas nianses. I. Leimane galvenokārt raksturojama kā prozaiķe. Viņas prozas varoņi ir dzīves šaustīti, bet stipri cilvēki. Autorei vienmēr ir bijis svarīgi akcentēt cilvēku iekšējo pasauli, pārdzīvojumus, piemēram, romānā Vadātājs lasītājs tiek ievests jaunas pilsētnieces ģimenes dzīves labirintos, ļauts ieskatīties mazliet dīvainās, noslēpumainās cilvēku savstarpējās attiecībās. Kā romāna misticisma atslēgu autore ir lietojusi tautas nostāstus par maldugunīm un vadātājiem, mistiskās parādības iekodējot modernizētās pilsētas un tās iedzīvotāju dzīves atkailināšanā. Savukārt romāns Mātes cilts (1949) tiek veltīts jaunas sievietes Gaigalas pārdzīvojumiem mēra laikā, viņas izturībai un harmoniskajām attiecībām ar dabu un dzīvo radību, kad vecāki viņu izprecina daudz vecākam vīram. Gaigalas izdzīvošanas noslēpums meklējams sentēvu zintīs un tautas medicīnā, un viņa viena spēj izauklēt bērnus un uzturēt saimniecību. Spilgts I. Leimanes pārdzīvojumu liecinieks ir romāns dienasgrāmata Kailā dzīvība (1953), kurā autore septiņpadsmitgadīgās Ainas Rožlapas tēlā iekodējusi 1941. gada 14. jūnija deportācijas traģismu, viņas pārdzīvojumus, visu zaudējot un redzot visur valdošo vardarbību un necilvēcību. Ainai palikusi ir tikai kailā dzīvība, kuru diemžēl tā arī neizdodas nosargāt. Jāpiebilst, ka tas ir pirmais romāns latviešu literatūrā, kurā skarta deportācijas tēma. Autores īsprozas krājums Dūmu topāzs (1965) veidots it kā no daudziem mozaīkas gabaliņiem: stāsti, tēlojumi, atmiņas, teiksmas un pasakas. Krājuma noskaņa raksturojama kā nostalģiska atgriešanā Latvijā tās brīvvalsts laikā, sastopot, piemēram, Jāni Medeni, Kārli Skalbi, Vilni Cedriņu, Antu Klinti.
Ilonas Leimanes radošā mūža daiļrades virsotne ir romāns Vilkaču mantiniece, kura pirmpublicējums tika nodrukāts Kārļa Skalbes vadītajā žurnālā Latvju Mēnešraksts (1942, Nr. 1–12, grām. 1943). Romānam 1944. gadā tika piešķirta Kultūras fonda godalga, kā arī to tulkoja vācu un igauņu valodā. Veikli savērpta intriga, īpatnēja valoda, kas meklēta Jāņa Endzelīna un Kārļa Mīlenbaha sakārtotajā Latviešu valodas vārdnīcā un latviešu folkloras materiālos, atsauces Bībelē, vēstījums par lauku dzīvi 19. gs. beigās, teju ikvienam latvietim atpazīstamas sajūtas – tie ir faktori, kas darīja romānu Vilkaču mantiniece populāru tās izdošanas brīdī. Jau pēc gada tika izdots grāmatas otrais izdevums 5000 eksemplāru metienā.
Romāna pamatā ir veiksmīgi lietoti pretstati (matriarhāts – patriarhāts, savs – svešs, pagānisms – kristietība, sieviete – vīrietis, informācijas vakuums – pļāpas un baumas, pārticis – nabags utt.), kas ļauj šo romānu uztvert gan kā stāstu konkrētā laikā un vidē, gan ārpus tās. Naids daudzu paaudžu garumā starp divām dzimtām – starp Vilkaču un Dievlodziņu mājas saimniekiem un kalpiem – ir pateicīgs materiāls sižetam. Latviskajos standartos par zemi, zemniecību un ģimeni kā pamatvērtībām Leimane veic vairākas korekcijas. Viņa revidē matriarhāta un patriarhāta domāšanas veidu, šos priekšstatus samainot vietām, proti, liekot lasītājam līdzi dzīvot ne tik daudz spēcīgajam patriarhāta dzīves veidam, cik gudrajam matriarhāta atzaram, kuru pārstāv Vilkaču jaunā saimniece Alīne. Leimane meklē kompromisus starp divu dzimtu naidu un atrod to mīlestībā. Rakstniece gaisina ļaužu prātos mītošo priekšstatu, ka tikai ar māņiem un burvestībām iespējams gūt panākumus darbos, – viņasprāt, labu ražu nes čakla un gudra strādāšana un auglīga zeme. Tomēr tā nav viennozīmīga autores pozīcija, jo viņa aprāda, ka pāri naidam spēj pacelties arī seksuālās kaislības spēks.
Trimdā romānu izdeva vairākas reizes, bet Latvijā daiļdarbam bija ilgs aizmirstības liktenis, tikai 1990. gadā tas tika celts atklātībā gan grāmatas, gan kinolentes formātā (režisors G. Cilinskis, galvenajā lomā Z. Jančevska). Autore sevi piesaka kā izcila psiholoģiskā romāna meistare, daiļdarbā galvenokārt akcentējot mīlestību kā virzītājspēku divu dzimtu senā naida pārvarēšanai. Tikai patiesas jūtas spēj būt pārākas par emocijām.
Autore pieder paaudzei, kas piedzīvojusi vienu no traģiskākajām cilvēku izjūtām – trimdinieka likteni. Viņa, tāpat kā daudzi citi latviešu literāti, 1944. gadā emigrēja uz Vāciju, bet 1950. gadā pārcēlās uz dzīvi Francijā, un Parīzē aizritēja autores trimdinieces mūžs. No vienas puses, viņas dzīve nostabilizējās par trimdinieces eksistenci, no otras – veselības problēmas kļuva par dominējošām viņas saskarsmē ar apkārtni un apkārtējiem. Latviešu trimdas sabiedrībā Leimanes psihiskā nestabilitāte kļuvusi par rakstos un vēstulēs apspriežamu tematu.
Pateicoties romāniem Vilkaču mantiniece un Kailā dzīvība, I. Leimane uzskatāma par unikālu latviski rakstītā vārda kultūras sastāvdaļu.

Par autori
Rimands Ceplis. Ilona Leimane. 100 Latvijas sievietes kultūrā un politikā. Sastādījusi Ausma Cimdiņa. R: Latvijas Universitāte, 2008., 286.–289. lpp.

Dzeja
Sirds (1935)
Divas gaismas (1942)
Saule un Tu (1944)
Ugunsputns (1951)
Bērniem
Knašais Pēterītis (1939)
Laimes zemē (1942)
Proza
Vilkaču mantiniece (1943)
Vadātājs (1946)
Mātes cilts (1949)
Kailā dzīvība (1953)
Dūmu topāzs (1965)