Jēkabs Janševskis piedzima muižas kalpa ģimenē Nīgrandes pagasta Kalna Kricmaņos Kurzemē. Viņš dzīvoja laikā, kad vēl bija jāiet muižas darba gaitās. Neraugoties uz mazo rocību, autora tēvs vēlējās, lai dēls izmācītos galdnieka vai kurpnieka amatu. Topošais rakstnieks vēlējās ko citu – viņš kāri lasīja visus laikrakstus, kurus vien varēja dabūt.
Būdams mērķtiecīgs un uzcītīgs, J. Janševskis ieguvis pagastskolas skolotāja tiesības un septiņus gadus (1889–1896) strādājis Nīcas pagastskolā. Te sarakstījis pirmo dzejoļu krājumu Pagātnes pausmas un tagadnes jausmas (1890), iepazinis novada folkloru un apvidvārdus. Pats krājis tautas mutvārdu daiļradi (iespējams, to pamudinājusi draudzība ar Frici Brīvzemnieku), kā arī iesaistījis citus. Tā iegūts plašs folkloras materiāls, kas vēlāk kalpoja par bagātīgu vielu un ierosmi vēsturiskajiem romāniem, kuru galvenā darbības vide ir rakstnieka iemīļotā Kursa.
Pēc Nīcas perioda J. Janševskis pārcēlās uz Liepāju, kur sarakstīja dažus stāstus, atdzejoja ārzemju autoru liriku, tostarp H. Heines Dzejas (1900), kas bija pirmais viņa mēģinājums cittautu oriģināldarbu latviskošanā. Dzīve Rīgā Jēkabam Janševskim meta jaunu izaicinājumu. Viņš strādāja vairākās laikrakstu redakcijās, tapa recenzijas par kultūras aktualitātēm. Taču literātu piemeklēja apsīkuma brīdis. Ilgāku laiku viņa vārds bija aizmirsts, līdz mūža pēdējā desmitgadē radošā personība atdzima kā latviešu lasītāja iemīļotu kultūrvēsturisku romānu autors.
Daiļrade
Pirmā pasaules kara laikā J. Janševskis devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Tur tapa vērienīgā romāna Dzimtene (1921–1925) pirmās divas, mākslinieciski augstvērtīgākās, daļas. Pēc tam tapa romāns Bandavā (1928) – tiešs romāna Dzimtene turpinājums. Tas drīzāk uzskatāms par stāstu krājumu, jo darbs veidots no atsevišķām epizodēm. Prombūtne no dzimtenes un ticība Latvijas patstāvībai autoram, līdzīgi kā Jānim Akurateram, Norvēģijā rakstot Kalpa zēna vasaru (1908), palīdzēja J. Janševskim radīt emocionāli dziļi piesātinātu Latvijas vides attēlojumu. Mājās rakstnieks atgriezās tikai 1918. gadā un brīvvalsts laikā pildīja redaktora pienākumus laikrakstā Valdības Vēstnesis.
Kultūrvēsturisko romānu, kā to nodēvējis pats autors, Mežvidus ļaudis viņš uzrakstīja 1929. gadā. Literatūras vēsturē tas iegājis kā lielākais mākslinieciskais sasniegums J. Janševska daiļradē. Tajā vairs nav sižetiskas nesaskaņotības kā iepriekšējos lielromānos. Darbības spraigumu romānā autors panāk ar neatslābstošu un maksimāli sakāpinātu intrigas klātbūtni jau romāna pirmajās lappusēs, t. i., prologā, kurā lasītājs tiek iepazīstināts ar romāna varoņiem latviešiem būtiskā, cieņu un godbijību raisošā vidē – kapsētā.
J. Janševskis par mazas tautas literātiem ir paudis šādu domu: būt vidutājam starp dzimtās zemes vēsturi un cilvēku likteņiem. Nav svarīgi, kāds laika sprīdis pagājis no romānā attēlojamā brīža līdz paša autora dzīves laikam, jo nacionālā savdabība izprotama tikai kultūrvides attīstības kopsakarībās. Autors sirsnīgi attēlo sīksto latviešu zemnieka dabu, kas izdzīvoja, zinot gan dabas likumus, gan darba tikumu. Varbūt mazliet pārspīlēts ir muižnieku kārtas un zemnieku attiecību pozitīvais tēlojums, bet līdz ar šo pārspīlējumu J. Janševskis pierāda cilvēciskā faktora prioritātes, un nav svarīgi, vai tas ir zemas vai dižciltīgas kārtas cilvēks, autoram galvenais ir Cilvēka cilvēciskums.
Romānu Līgava (1931–1932) autors nosaucis par mīlestības romānu. Tā darbības laiks un notikumi risinās klaušu laiku beigu posmā.
Pēdējo romānu Laimes bērns (periodikā 1931–1932) neļāva pabeigt J. Janševska nāve, taču viņa ieceri veiksmīgi īstenoja dēls Kārlis (1901–1941). Viņš gāja tēva pēdās, kaut gan sākotnēji viņa interešu lokā bija eksaktās zinātnes – LU studējis ķīmiju un strādājis par inkasentu. Kārlis Janševskis (īst. uzvārdā, tāpat kā tēvs, Janovskis) īsajā mūžā paspēja latviešu literatūras vēsturi kuplināt vēl ar trim vēsturiskajiem romāniem: Krustneša gūstekne (1933–1934), Sv. Māras cēlāji (1934) un Hercogs un Kursas meitene (1934–1935). Sākums K. Janševska literārajai daiļradei meklējams 1931. gadā, kad tika uzrakstīta novele Anša drausmīgais noziegums; sarakstījis arī lugu Viestura laikos, kas palikusi tikai manuskriptā, kā arī žurnālā Atpūta (1932) publicējis savas atmiņas par tēvu. Diemžēl par Kārļa pēdējiem dzīves gadiem ziņu maz. Jāpiebilst, ka dēls, tāpat kā tēvs, latviešu literatūrā turpināja kopt kultūrvēsturiskā romāna tradīcijas. Lai gan nereti šos darbus piepulcina izklaidējošajam jeb lubu literatūras paraugiem, to vērtību ceļ autora izmantotais faktoloģiskais materiāls, laba stāstītāja prasme un raita valoda.

Dzeja
Pagātnes pausmas un tagadnes jausmas (1890)
Ubags (poēma, 1892)
Edvards (poēma, 1898)
Latviešu brīvības gādātajiem un dāvātājiem (Odas Merķeļa piemiņai, 1899)
Latviešu Dzejas Pagalms (latviešu dzejas antoloģija, 1901)
Jūrnieks (poēma, 1901)
Maiga (dzejoļi, 1923)

Proza
Robs (novele, 1897)
Kā bagātā Čāpiņa dēls precējās (1897, atkārtoti 1979)
Paipala (novele, 1898)
Varkaļa pagasta skolotājs (1898)
Vecais Pilenieks (novele, 1899)
Bārenīte (novele, 1899)
Vecais Siksna (novele, 1900)
Vecais lauksargs (novele, 1900)
Ciemupīte (garstāsts, 1903)
Dzimtene (romāns 5 daļās, 1921–1925)
Lugas
Pirmā nakts (luga, 1928)
Kalidasas Sakuntala (tulkojums, 1919)
Bandavā (romāns, 1928)
Mežvidus ļaudis (romāns, 1929)
Līgava (romāns, 1–2, 1931–1932)
Laimes bērns (romāns, 1931–1932, pabeidza dēls Kārlis Janševskis)
Tulkojumi
Mihails Ļermontovs. Mciri (tulkojums, 1890)
Heinriha Heines dzejas (tulkojums, 1900)
Moriss Meterlinks. Monna Vanna (tulkojums, 1909)
Kopotie raksti
Kopoti raksti. 1.–12. sējums (1933)
Kopoti raksti. 1.–2. sējums (apgāda Grāmatu Draugs ieceri izdot pārtrauca Latvijas okupācija)