Brāļi Kaudzītes cēlušies no senas piebaldzēnu dzimtas, par kuru liecības saglabājušās jau no 17. gadsimta. Viņu tēvs Reinis dzīvoja uzvārdu došanas laikā un pieņēma uzvārdu Kaudze, arī nākamo rakstnieku uzvārdi bija Kaudzes, tikai vēlāk tika pieņemta pamazināmā forma. Rakstnieku māte aizgāja mūžībā, brāļiem vēl maziem esot (Reinim bija trīspadsmit, bet Matīsam – nepilni četri gadi), un rūpes par bērnu audzināšanu uzņēmās tēvabrāļa sieva Katrīna.
Brāļi agri sāka darba gaitas. Tēvs no kaimiņpagasta bija uzaicinājis vērpjamo ratiņu meistaru iemācīt Reinim šī amata noslēpumus. Amatu pamazām apguva arī krietni jaunākais Matīss un palīdzēja brālim tos virpot. Tirgū pārdoto ratiņu nauda bija manāms atbalsts visai ģimenei.
Ģimenē bija jūtama hernhūtisma ietekme un stingri tika ievērotas kristīgās baznīcas tradīcijas.
Matīsam atšķirībā no brāļa, kurš skolu nav apmeklējis, bet teicamas zināšanas smēlies pašmācības ceļā, izdevās iegūt labu izglītību. 1866. gadā viņš iestājās Vecpiebalgas draudzes skolas kristīgajā klasē un, nokārtojot mājskolotāja eksāmenus, no 1868. gada pildīja skolotāja pienākumus Vecpiebalgas Kalnu Kaibēnu pagastskolā. 1867. gadā Vecpiebalgas pagasts no brāļiem Freidenbergiem iegādājās Kalnu Kaibēnu ērberģi skolas ierīkošanai, bet Reinis nopirka pārējās ēkas, ieguva Kalnu Kaibēnu mājas saimnieka tiesības un bija šīs skolas pārvaldnieks un skolotāja, t.i., Matīsa, palīgs un vēlāk skolotājs. Skolu 1882. gadā pārcēla uz citu ēku un nosauca par Ogrēnskolu. Bija aizsācies vairāk nekā četrdesmit gadus ilgais abu brāļu kopīgais skolotāju darba mūžs, turklāt M. Kaudzīte ir vairāku mācību grāmatu autors. 1911. gadā, pēc 43 darba gadiem, M. Kaudzīte aizgāja pensijā un atgriezās Kalna Kaibēnos, kurus R. Kaudzīte bija pārrakstījis brālim.
M. Kaudzīte, sākot pildīt skolotāja pienākumus Kalna Kaibēnos, iestājās Rīgas Latviešu biedrībā, kurā aktīvi darbojās visu mūžu, kļūstot arī par tās goda biedru. Rakstnieks aizrautīgi piedalījās dzimtā pagasta kultūras dzīvē, teātra izrādēs, korī, literārajā pulciņā Ķirpis un bija viens no Vecpiebalgas dziedāšanas un lasīšanas biedrības (vēlāk labdarības biedrības) dibinātājiem (1869), kā arī iesaistījās vēl daudzu citu biedrību radīšanā un darbībā. Regulāri apmeklēja dažādus ar skolotāja amatu saistītus pasākumus un konferences. Brāļu iemīļota nodarbe vasarās bija ceļošana, pabūts gan daudzviet Latvijā, gan aiz tās robežām.
Pirmā pasaules kara laikā Matīss ar sievu Līzi devās bēgļu gaitās un divus gadus dzīvoja Petrogradā, bet pēc atgriešanās dzimtenē turpināja aktīvu literāro darbību. Matīsam Kaudzītem ļoti paticis apkopt dārzu, arī 1926. gada 8. novembrī viņš izgāja dārzā, lai izgrieztu nokaltušos koku zarus. Mājinieki viņu atrada pret paša stādīto ābeli atspiedušos un aizmigušu mūža miegā.
Matīss Kaudzīte (18.09.1848.–08.11.1926.), Reiņa Kaudzītes (12.05.1839.–21. 08.1920.) jaunākais brālis, ir rakstnieks, dzejnieks, literatūrkritiķis, skolotājs. Par brāļiem Kaudzītēm ierasts runāt neatdalāmi kā par pirmā latviešu romāna autoriem. Romāns Mērnieku laiki (1879) nenoliedzami uzskatāms gan par pirmo romānu latviešu literatūrā, gan par vienu no izcilākajiem un atpazīstamākajiem sasniegumiem latviešu literatūrā. Reini Kaudzīti latviešu kultūras vēsturē daudzina kā izcilu aforismu autoru un publicistu, bet Matīss Kaudzīte tiek uzskatīts par latviešu literatūrkritikas aizsācēju, un viņa sarakstītais dzejolis Brūklenājs ģimenes saietos tiek dziedāts vēl šobrīd.
Daiļrade
Piebalgas apkārtne ir kalniem un ezeriem klāta. Netālu no Madariem plešas gleznainais Alauksts, ko ne vienu reizi vien savā dzejā pieminējis Matīss Kaudzīte.
Matīsa Kaudzītes pirmie darbi publicēti 1867. gadā laikrakstā Mājas Viesis – anekdote E kur zāģers! (27. martā) un dzejolis Lagzdigallai (26. jūnijā). Radošākais un darbīgākais Matīsa Kaudzītes dzīves posms ir 19. gadsimta 70. gadi, kad tiek rakstītas ludziņas un 1873. gadā laikrakstā Baltijas Vēstnesis publicēts romāna Mērnieka laiki fragments Mūsu lūdzēji, t. i., Ķenča lūgšana. Izdoti arī divi Matīsa Kaudzītes dzejoļu krājumi Dziesmiņas (1872) un Dzejoļi (1877). Dzejā autors raisa pārdomas par dzīves un kristīgajām vērtībām, dažos samanāma patriotisma noskaņas stīga. Kopā ar brāli Reini Kaudzīti saraksta romānu Mērnieku laiki (1979). Tas ir pirmais romāns latviešu literatūrā, kas vienlaikus arī fiksē pāreju no tēlojuma tautiskā romantisma ietvaros uz reālistisku tēlojumu. Romānā raksturus var klasificēt pēc morāli ētiskām kategorijām. Uzmanības centrā ir tēli, kuri pauž latviešu darba tikumu, godaprātu, t. s. sirdsšķīstie ļaudis. Tomēr mākslinieciski veiksmīgāki ir raksturtēli, piemēram, Oļiņiete, Ķencis, Pāvuls, Švauksts, Prātnieks, Pietuka Krustiņš.
M. Kaudzīte sakārtojis arī pirmo lielāko latviešu dzejas antoloģiju Smaidi un asaras (1880). Publicējis analītiskus rakstus par jaunāko latviešu literatūru. Jāpiebilst, ka latviešu literatūras kritikas aizsākums saistāms tieši ar Matīsa Kaudzītes rakstu Dzejas nodaļa mūsu laikrakstos 1873. gadā, apskatīta no Kaudzītes Matīsa (Baltijas Vēstnesis, 1874. g. Nr. 17.–20.), kas ir pirmais veidotais pārskats par latviešu dzeju latviešu kultūras vēsturē. Autors hronoloģiskā secībā analizē dzeju, kas gada laikā publicēta laikrakstos Baltijas Vēstnesis, Mājas Viesis un Latviešu Avīzes (1822–1915), un vērtē to māksliniecisko kvalitāti, kā arī definē kritikas pamatprincipus. Rakstnieka apcere Atmiņas no «tautiskā laikmeta» un viņa lielākiem aizgājušiem darbiniekiem (1924) iekļaujama nozīmīgāko latviešu memuāru grāmatu klāstā. Palicis nepabeigts mākslinieciskā ziņā vājais romāns Jaunie «Mērnieku laiki». Romāna darbība aizsākas pirms 1917. gada revolūcijas, kad tautā izplatās ziņa par muižas zemju piešķiršanu zemniekiem.
Par autoru
Antons Anspaks. Brāļu Kaudzīšu dzīves un darba vietas (1979)
Jānis Kalniņš. Kalna Kaibēni (1991)
Dzeja
Dziesmiņas (1872)
Dzejoļi (1877)
Brūklenājs. Matīsa Kaudzītes dzejoļu izlase (1976)
Proza
Mērnieku laiki (1879, kopā ar Reini Kaudzīti)
Jaunie «Mērnieku laiki» (1–4, 1924–1927, nepabeigts)
Lugas
Rekrūšu atvadīšanās (izrādīta 1871. gadā Vecpiebalgā)
Miers mājā (1880)
Divi varas (teātrī 1872, kopā ar Reini Kaudzīti)
Ķeza ķezas galā (teātrī 1873)
Tulkojumi
Mihails Ļermontovs. Dēmons, Kadži Abreks (1874)
Aleksandrs Puškins. Gūstītais Kaukāzā (1877)
Fridrihs Šillers. Zvana dziesma (1893)
Garlībs Merķelis. Vidzemes senatne (1906)
Sakārtotie krājumi
Smaidi un asaras jeb dzejnieku labdienas (latviešu lirikas antoloģija,1880, 1904 {3}) Sēta un skola (lasāmā grāmata, kopā ar R. Kaudzīti un A. Stērsti, 1–3, 1882–1984)
Kopoti raksti
Vija no kopotiem Kaudzītes Reiņa un Kaudzītes Matīsa rakstu darbiem. 23 burtnīcās (1893–1904, 14. un 17. burtnīca nav iznākusi)
Brāļu Kaudzīšu raksti. 6 sēj. (1939–1941, lit. 6. sēj.)
Matīss Kaudzīte
