Eduards Veidenbaums (03. 10. 1867. Priekuļu pag. Glāzniekos – 24. 05. 1892. Mūrmuižas, vēlāk Liepas pag. Kalāčos, apbed. Liepas kapos). Mācījies Cēsu draudzes skolā un Cēsu apriņķu skolā. E. Veidenbaumu skolas gados ļoti interesējuši eksaktie priekšmeti, nevis literatūra. E. Veidenbaums zināja ap desmit valodu, tulkoja no latīņu, franču, vācu, krievu u.c. valodām. Ap 1884., 1885. gadu E. Veidenbaums sācis atdzejot Horācija darbus, kas vēlāk publicēti žurnālā «Austrums” (no 1890), A. Kruglova stāstu «Izstumtais» («Austrums», 1887, Nr. 7–8). Apmēram šajā laikā radās viņa pirmie mēģinājumi oriģināldzejā.1887. gadā iestājies Tērbatas universitātes Juridiskajā fakultātē, taču materiālu apstākļu dēļ bija spiests 1889. gadā uz laiku studijas pārtraukt un strādājis par mājskolotāju Rūjienā. E. Veidenbaums 1891. un 1892. gadā gatavojās aizsāktās studijas beigt, taču, braucot 1991. gada ziemā uz mājām, saaukstējās un, saslimis ar tuberkolozi, mira.

E. Veidenbauma dzejoļi bija pieejami rokrakstos, no rokas rokā ceļoja dažādos pārrakstījumos, tādēļ nereti teksts tika variēts, un pirmo savu dzejoļu publikāciju (dzejoļi «Pavasarī», «Ikkatris tev godu dod, centīgais vīrs…») E. Veidenbaums nepieredzēja, tie tika publicēti jau pēc viņa nāves laikraksta «Dienas Lapa» literārajā pielikumā 1893. g. 22. maijā. Pirmo E. Veidenbauma dzejoļu krājumu «Dzejas» (1896) sakārtojis E. Treimanis, taču krājums nebija pilnīgs un tika cenzēts, ieviestie labojumi tekstu izkropļoja, plašāku dzejas izlasi sakārtoja F. Roziņš («Dzejas», 1900). Kopš pirmajiem E. Veidenbauma dzejas apkopojumiem ir izdoti «Kopoti raksti» 6 burtnīcās (1907–1909), «Kopoti raksti» 2 sēj. (1961) un vairākas dzejas izlases. 1968. gadā tika izveidota E. Veidenbauma literārā prēmija.

Reālijas E. Veidenbauma dzejā ienāk no apkārtējās vides, kas atspoguļota pat baiga, absurda un pakļauta nemitīgajiem autora fiksētajiem kontrastiem. Dzeja ir nevis sentimentālu tendenču un jūsmu pārņemta, bet reāliju, ironijas, dažviet arī sarkasma un sabiedrības tendenciozās mantkārības nolieguma piesātināta, arī anakreontiskais motīvs latviešu literatūrā atspoguļojas, sākot tieši ar E. Veidenbauma dzejas rindām. Dažbrīd dzejas noskaņa ir drūma, pesimistiska, kas mijas ar veselīgu attieksmi pret dzīvi, pret problēmām un dzīvesprieku. E. Veidenbauma dzeju var raksturot kā ekspresīvu, īpaši ironiskajos dzejoļos atklājas autora precīzā valodas izjūta, poētisko tēlu trāpīga izvēle. Dzejas formas novatorisms atklājas piezemētā, vienkāršā, sarunvalodas elementiem piesātinātā valodā, kas rakstīta matemātiskā precizitātē, neizplūstot liekvārdībā un pārsātinātos poētismos. E. Veidenbauma dzeja ir tieša un lakoniska. Tās novatorisms atklājas traģiskās dzīves izjūtas traktējuma aizsākumā latviešu lirikā, ironijas precīzā lietojumā dzejas tekstos un analītiskās dzejas daudzslāņainībā.

Dzeja :
Dzejas (1896) Ed. Treimaņa redakcijā, Rīgā
Dzejas (1900) Redaktors Fricis Roziņš-Āzis, Zociāldemokrātu bibliotēkas izdevums (Zociāldemokrātu bibliotēka Nr.5), Londonē (Londonā)
Dzejas (1906) Sakopojis Paberžu Rūdolfs. Rīgā un Tukumā.
Dzejas (1935) P.Vintiņa ievads, redakcija, komentāri. «Prometejs», Maskava
Dzejas (1945) VAPP daiļliteratūras apgāds
Daiļrades apkopojums:

1907 – 1909 Kopoti raksti. 1–6 rediģējis Edvards Treimanis-Zvārgulis. Valmierā, P. Skrastiņš.
1920 Kopoti raksti.1-6 rediģējis Ed. Treimanis-Zvārgulis. Cēsīs un Valmierā, K. Dūnis
1926 Raksti rediģējis R. Egle. Cēsīs un Rīgā, O. Jepe
1961 Kopoti raksti. 1–2., rediģējis A. Vilsons. Rīgā: LVI
Izlases :
Izlase. R.: LVI (1952)
Brīvības cēlajais gars. R.: Liesma (1978)
Domāju es domas dziļas… R.: Draugi N.I.M.S. (2000)
Dzejas. R.: Nordik (2005)
Par spīti grūtiem laikiem. R.: Jumava, 2017.

Veidenbauma dzeja tulkota krieviski : Избранное (Rīga, 1953, tulk. G. Gorskijs, priekšv. A. Upīts); Стихотворения (Rīga, 1980, tulk. L. Čerevičņiks, priekšv. J. Rokpelnis); Стихотворения (Maskava, 1961, tulk. G. Gorskijs, priekšv. J. Sudrabkalns).