Edvarts Virza (arī Edvards Virza, īst.v. Jēkabs Eduards Liekna; 27.12.1883.–01.03.1940.) bija zemgalietis visu mūžu. Pirmie iespaidi, kas gūti Rāceņu mājās, un vecmāmiņas nostāsti ievijas visā rakstniek daiļradē. Zemgales smagnējā un krāšņā daba, Lielupes kaprīzēm pakļautais dzīves ritms, cilvēku vienotība ar dabu veidoja Edvarta Virzas mītisko pasaules uztveri un radošo rokrakstu.
E. Virza mācījās Salgales pagasta skolā, vēlāk Bauskas pilsētas skolā. 1901. gadā Lieknu ģimene pārcēlās uz tēva dzimtas mājām «Billītes». 1902. gadā E. Virza sāka mācības Rīgas pasta-telegrāfa skolā, bet drīz no skolas izstājās un 1904.–1905. gadā dzīvoja Maskavā, kur apmeklēja lekcijas jurisprudencē un tautsaimniecībā. 1905. gadā atgriezies dzimtas mājās un pašmācības ceļā apguva franču valodu.
1915. gada vasarā daudzi zemgalieši bija spiesti doties bēgļu gaitās, arī Lieknu ģimene, taču nomaldījusies lode nogalināja Edvarta māti. 1916. gadā Edvarts Virza iestājās strēlnieku 5. Zemgales pulkā, kuru komandēja Jukums Vācietis. 1917. gada beigās E. Virza nonāca Pēterburgā. 1918. gadā Virza tika demobilizēts un devās uz Latviju. Bermontiādes laikā 1919. gada rudenī Virza strādāja laikraksta «Latvijas Kareivis» redakcijā, kur darbojās arī Viktors Eglītis un Aleksandrs Grīns. 1919. gada rudenī Melngalvju namā dzejnieks iepazinās ar Elzu Stērsti. 1920. gada 17. oktobrī abi dzejnieki apprecējās. 1921.–1922. gadā strādāja par Latvijas Preses biroja vadītāju Parīzē. 1922. gadā Virzu ģimenē piedzima meita Amarillis. 1923. gadā E. Virza iestājās Zemnieku savienībā un no 1923. gada līdz 1940. gadam vadīja laikraksta «Brīvā Zeme» literatūras daļu.
Edvarta Virzas paštaisnais, nelokāmais raksturs un erudīcija nebija «ērta» nedz viņa dzīves, nedz padomju totalitārisma režīma laikā. Jau ar debijas krājumu «Biķeris» (1907) – vienu no spilgtākajiem simbolisma dzejas paraugiem latviešu literatūrā – Edvarts Virza sašūpoja konservatīvās sabiedrības emocijas erotisko motīvu dēļ. Dzejoļu krājums «Dievišķās rotaļas» (1919) mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu ziņā tiek uzskatīts par pārejas posma krājumu, kurā jaušami arī akmeisma impulsi, bet dzejoļu krājumā «Laikmets un lira» (1923) jau spilgti izpaužas akmeisma iezīmes, savukārt dzejoļu krājums «Skaidrība» iezīmē akmeisma norietu autora daiļradē un pāreju uz jaunklasicismu. Jaunklasicisma iezīmes kļūst par dominanti E. Virzas dzejoļu krājumos «Dzejas un poēmas» (1933) un «Pēdējās dzejas» (1941). No 1915. līdz 1922. gadam tapa E. Virzas tēlojumi, kas vēlāk ievietoti tēlojumu krājumā «Zaļā Zemgale» (1923).
Poēma «Straumēni» (1933) rakstīta prozā, un poēmā saskatāmas pozitīvisma iezīmes.
E. Virzu saistījusi franču lirika. Liela nozīme E. Virzas radošajā darbā bijusi franciski rakstošā beļģa Emīla Verhārena daiļradei. E. Virzas atdzejā 1920. gadā tiek izdota E. Verhārena dzejas izlase «Dzīves sejas» (1937. gadā – atkārtots izdevums), 1921. gadā – «Franču lirika 19. gadsimtā», bet 1930. gadā – «Franču renesanses lirika». E. Virzu saistīja arī krievu sudraba laikmeta dzeja un A. Puškina daiļrade, kā arī antīkā literatūra.
Edvarta Virzas pirmā publikācija – dzejoļu cikls «Nakts dziesmas» – publicēts žurnālā «Dzelme» 1906. gadā.

Triju Zvaigžņu ordeņa III šķira (1926),
Triju Zvaigžņu ordeņa II šķira (1937),
Francijas un Itālijas ordeņi,
Kultūras fonda godalgas (par darbiem «Straumēni», «Kārlis Ulmanis» un «Jaunā junda»),
Tēvzemes balva (1938).

Dzeja

Biķeris (1907)
Dievišķīgās rotaļas (1919)
Laikmets un lira (1923)
Dzejoļi un poēmas (1927)
Dzejas un poēmas (1933)
Pēdējās dzejas (1941, pēc autora nāves)

Atsevišķi izdotās poēmas
Hercogs Jēkabs (1924?)
Karalis Nameitis (1924)
Proza
Zaļā Zemgale (1923)
Straumēni (1933)
Publicistika
Izpostītā Latvija (1917)
Laikmeta dokumenti (1920)
Zem karoga (1935)
Jaunā junda (1936)

Monogrāfijas

Pirmais Latvijas nacionālo karaspēku virspavēlnieks Oskars Kalpaks (1927)
Kārlis Ulmanis (1935)
Atdzejojumi
Emila Verharna «Dzīves sejas» (1920)
«Franču lirika 19. gadsimtā» (1921)
«Franču renesanses lirika» (1930)
Kopoti raksti
Kopoti raksti 3 sēj. (1938 – 1939)
Kopoti raksti 4 sēj. (Mineapolisā, 1958 – 1966)
Raksti. 6 sēj. (pagaidām, 2006 – 2018)
Izlases
Dievišķā gaismā (1991)
Mīļās Māras pārnākšana (1991)