Eriks Ādamsons (22.06.1907. Rīgā – 28.02.1946. Rīgā, apbed. Raiņa kapos). 1914.–1915. gadā mācījies Rīgas pilsētas Elementārskolā Raņķa dambī. Pirmajam pasaules karam sākoties, kopā ar ģimeni devies bēgļu gaitās Krievijā un Igaunijā, atgriežoties Latvijā, turpinājis mācības, skolas pēdējie gadi aizritējuši Rīgas 1. pilsētas vidusskolā. 1924. gadā iestājies LU studēt tieslietas, taču 1928. g. studijas tika pārtrauktas. 20. gadu nogalē E. Ādamsons iesaistījās biedrībā «Zaļā vārna», bet trīsdesmitajos gados sākās E. Ādamsona nozīmīgākais daiļrades posms, viņš sevi pieteica kā profesionālu literātu un tulkotāju, taču vācu fašistiskās okupācijas laikā  bija spiests publicēties ar pseidonīmu, t.i., Ēriks Rīga, jo 30. gados bija publicējis dažus pret nacismu vērstus rakstus. Otrā pasaules kara sākumā (1941–1942) strādājis grāmatveikalā, veicis vienkāršos darbus, kā arī gājis meža darbos. 1943. gadā E. Ādamsons saslima ar tuberkulozi, kas arī bija autora pāragrās nāves cēlonis. Pēc kara autors publicējies padomju presē.  E. Ādamsona dzīvesbiedre – dzejniece Mirdza Ķempe.
E. Ādamsona pirmā publikācija bija viencēliena komēdija «Amora apburtā lapsene» (1924).

E. Ādamsona lirikā jaušama baroka un rokoko, angļu klasicisma, prerafaelītu, Ezeru skolas ietekme, kā arī marginālas jūgendstila estētikas tradīcijas šķautnes. Raksturīga formu estetizēšanas, manierīguma, eksotikas un sīkdetaļu kā neatkārtojamu un unikālu vērtību akcentācija. Autors ir kontrastu meistars. Viņa darbos ieplūst humors, intīmu situāciju un ikdienišķības apspēle. Daiļrades tēlu galerijā ietvertas un līdzās pastāvošas ir visneiedomājamākās lietas – dažādu kultūru reprezentantes. Tikpat plašs un daudzpusīgs ir viņa ceļojums telpā un laikā pat viena dzejoļa ietvaros, kā arī filozofiskajās apcerēs par dzīves negācijām: no izmisuma un nāves līdz gaišajam dzīves starojumam, no komiskā līdz traģismam. Autora daiļrade ietverta plašā amplitūdā – no romantiķa liriskā varoņa līdz dekadentiskam noliegumam. E. Ādamsons dažkārt atkāpjas no estetizācijas principiem, pieskaroties neestētiskajam, pat atbaidošajam. Autors pierāda, kā var veidot vārdu spēli, krāsainu tēlu galeriju klasiskās dzejas formas ietvaros – balādēs, elēģijās, odās un romancēs. Autora agrīnajā dzejā ir sastopams viduslaiku Rīgas, tās iedzīvotāju un viņu labā un ļaunā priekšstatu motīvu stilizācija, bet vēlāk – bībeliskie motīvi, pakļaušanās liktenim, kas veidoti kā pretstati karam un iznīcībai. Viens no autora radītajiem psiholoģiskajiem cilvēku tipiem latviešu kultūrā ieguvis literatūras paveida, metaforas nokrāsu: «smalko kaišu» – cilvēka psihes īpatnību un kompleksu – karnevalizācija, iedziļinoties indivīda vienreizībā un cilvēka rakstura daudzkrāsainībā. Kopš E.  Ādamsona stāstu krājuma «Smalkās kaites» tēma aktualitāti nav zaudējusi arī postmodernisma darbos.

Dzeja:
Sudrabs ugunī (1932),
Ģerboņi (1937), Saules pulkstenis (1941),
Sapņu pīpe (izdota pēc autora nāves Stokholmā, 1951)

Stāstu krājumi: Smalkās kaites (1937),
Lielais spītnieks (1942).
Daudzi Ādamsona literārie sacerējumi autora dzīves laikā nav publicēti, īsprozas apkopojums izdots 2000. gadā grāmatā «Dāvana».

Lugas: Amora apburtā lapsene (1924),
Seši krusti (sar. 1933, grām 1957),
Mālu Ansis (teātrī 1938, grām. 1957).

Literatūra bērniem:
Čigānmeitēns Ringla (1939),
Koklētājs Samtabikse (1943),
Nagla, Tomāts un Plūmīte (teātrī 1932, grām. 1958, kopā ar dzejnieku Aleksandru Čaku ).

Tulkojumi:
Ādamsons tulkojis no angļu val.Dz. G. Bairona “Šijonas gūsteknis” (1936), O. Vailda “Infantes dzimšanas diena” (1936), R. Kiplinga “Jūras varoņi” (1938), A. Tenisona, R. Brauninga, D. G. Roseti dzeju,., kā arī tulkojis no krievu, vācu, franču valodas.

Raksti:
Raksti 2 sēj. (Stokholmā, 1960).

Ādamsona literārie darbi tulkoti franciski: La Chute d’Habacuc et autres nouvelles (Parīze, 2003), krieviski: Цыганочка Рингла (Rīga, 1970, tulk. L. Romaņenko), Солнечные часы (Maskava, 1976, tulk. V. Andrejevs, L. Ždanova) Серебро в огне (Rīga, 1969, tulk. V. Andrejevs, L. Ždanova).