Guntis Zariņš (1926.18.IV–1965.10.IX) jau agrā jaunībā saskārās ar cilvēka niecību ideoloģiskās varas priekšā: 1940. gadā viņi ar tēvu tika apsūdzēti par pretpadomju darbību un arī apcietināti. Tēvu nomocīja cietumā, bet pusaudzi atbrīvoja. Iespējams, psiholoģiski smagais periods ierakstīts arī autora romānā «Dvēseļu bojā eja» (1963). Pēc atbrīvošanas Guntis Zariņš atgriezās Franču licejā, kurā jau bija iesācis mācīties, taču liceju tā arī neabsolvēja, jo dzīve jaunekli ierāva kara mutulī. Vaļasprieks bijis lasīšana. Tuva bija Bībele, un sešpadsmit gadu vecumā jau izlasīta F. Nīčes grāmata «Tā runāja Zaratustra». Šie darbi acīmredzot būtiski ietekmēja rakstnieka radošā rokraksta izveidi.
Agrās jaunības rūgtā pieredze un protests pret pāri nodarīto Gunti Zariņu mudināja brīvprātīgi iestāties leģionā, starp citu, viltojot dokumentus, tā kļūstot par sešiem gadiem vecākam, un kļūdainais 1920. gads kā G. Zariņa dzimšanas gads figurē ne vienā vien biogrāfisko datu norādē. Leģionā jauneklis dienēja Viļa Januma pulkā un piedalījās Jelgavas kaujās, taču, kad karaspēka daļa atkāpās uz Pomerāniju, Guntis Zariņš nonāca amerikāņu gūstā, bet vēlāk Vācijas DP nometnēs. Autors vēlāk rūgti secināja, ka melojis pats sev, saviem principiem. Šo dzīves posmu autors aprakstījis stāstā «Varonības augstā dziesma» (1962), par kuru 1963. gadā saņēma Ziemeļamerikas Latviešu Kultūras fonda godalgu. Atbrīvots no gūsta, Zariņš studēja Pinnebergas Baltijas Universitātes Filozofijas fakultātē. Šajā laikā laikrakstā «Laiks» (1945. gadā Vācijā) tiek iespiests G. Zariņa pirmais stāsts «Gaisu!». Universitāte tā arī netika pabeigta, un 1952. gadā ceļš veda pie mātesmāsas uz Angliju, kas jaunajam cilvēkam kļuva gan par jaunu un radošu dzīves posmu, gan par autora mītnes zemi līdz pat traģiskajai bojā ejai.
Iebraukšanas atļauju Anglijā varēja iegūt, ja apņēmās strādāt vai nu ogļrača, vai sanitāra profesijā. Guntis Zariņš apguva sanitāra zinības medmāsu skolā un no 1959. gada, kad tika laists klajā arī autora stāstu un noveļu krājums «Dieva mērkaķis», sāka strādāt bērnu un pusaudžu psihiatriskajā slimnīcā.
Guntis Zariņš 1953. gadā Anglijā nodibināja ģimeni. Viņa sievas Monikas Majores (prec. Zariņa) dzejoļu krājums «Prievīšu raksti» (1965) tika izdots padomju Latvijā, un saikne ar dzimteni Zariņu ģimenei kļuva liktenīga, proti, pēc LPSR Kultūras komitejas nodaļas, kuri dibināja sakarus ar tautiešiem ārzemēs, ielūguma padomju Latviju 1964. gadā apmeklēja autora sieva, bet pēc gada – Guntis Zariņš. Autors tikās ar jaunajiem dzejniekiem, piemēram, O. Vācieti, I. Auziņu, M. Čaklo. Jāpiebilst, ka ar O. Vācieti pēc rakstnieka nāves turpināja sarakstīties viņa sieva Monika.
Pēc atgriešanās trimdas sabiedrība Zariņu ģimenei pārmeta gan piederību komunistiem, gan sadarbošanos ar čeku. Protams, ne jau visa trimdas sabiedrība nostājās pret G. Zariņu; viņa centienus atbalstīja «Elles ķēķa» pārstāvji.
Gunta Zariņa sacerējumos bieži vien izskan nolemtības, nāves un pašnāvības tēma. Autora dzīves laikā jau bija viens pašnāvības mēģinājums, taču sieva viņu paspēja izglābt. Rakstnieka pārdzīvojumi iekodējas viņa galvenajos varoņos. Prozā ierakstīta autora vientulība, attālināšanās no trimdinieku sabiedrības. Rakstnieks savu sūtību atradis vārda mākslā, caur kuru skan trimdas un trimdinieka traģisms. Gunta Zariņa astoņas grāmatas sarakstītas nepilnu desmit gadu laikā. Pēdējo divu grāmatu izdošanu autors nepiedzīvoja, jo 39 gadu vecumā labprātīgi šķīrās no dzīves, tā arī palikdams vidutājs starp trimdas un dzimtenes literatūru. Gunta Zariņa izauklētā latviešu literatūras apvienošanas ideja realizējās tikai pēc trešās atmodas, kad Latvijas sabiedrība iepazinās ar latviešu trimdas literatūru, arī izcilā eksistenciālista Gunta Zariņa daiļradi.

Proza:
Apsūdzēts (1961)
Dvēseļu bojā eja (1963)
Mieles (1964),
Ceļš uz pasaules galu (1962)
Cilvēku medības (1966)

Trimdas augstā dziesma (1967)