Jānis Peters dzimis 30. 06. 1939. Priekulē. Mācījies Liepājas 6. vidusskolā (1947–1958), paralēli mācībām strādājis par skatuves strādnieku un režisora palīgu Liepājas teātrī (1957–1963), pēc tam – vairākos preses izdevumos: gadu bijis literārais līdzstrādnieks Liepājas rajona laikrakstā «Ļeņina Ceļš», no 1964 līdz 1967. gadam strādājis laikrakstā «Cīņa», pēc tam bijis prozas nodaļas redaktors žurnālā «Zvaigzne» (1967–1972). Ieņēmis Rakstnieku savienības valdes sekretāra posteni (1974–1976), bijis dzejas konsultants (1976), rakstnieku savienības valdes pirmais sekretārs (1985–1990). Latvijai atgūstot neatkarību, J. Peters pildījis Latvijas Republikas patstāvīgā pārstāvja pienākumus Maskavā (1990–1991) un bijis LR ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā (1992.II–1997.IX). Muzikālā centra «Vernisāža» kultūras projektu vadītājs (1997.XI–1998.XI), no 1998. gada novembra – muzikālā centra prezidents. Kopš 1999. gada LU Austrumeiropas institūta Sabiedrisko attiecību institūta direktors, K. Valdemāra fonda valdes priekšsēdētājs (no 1998). No 2002. gada 25. maija līdz 2005. gada15. janvārim bijis Latvijas Pirmās Partijas biedrs.
J. Petera pirmā publikācija ir dzejolis «Kaist pīlādzis sniegā» («Komunists», 1961. gada 24. februāris).

J. Peters 20. gs. beigās pārtvēris 20. gs. sākumā Raiņa pausto rituma un mūžīgās attīstības, mainības uz augšu ideju, to papildinājis ar modernā cilvēka izpratnes un sirdsapziņas balsi. J. Petera dzejas liriskais varonis ir apveltīts ar latviešu folkloras fantastiskajiem tēliem, tas ir aktīvs kā Lāčplēsis, savas nostājas, domas un dzīves veidotājs, nesalaužams spēks, nelokāmu mugurkaulu apveltīts nākotnes paudējs. J. Petera dzejai raksturīga harmonija, muzikalitāte, skaņa un krāsainība, dzejas ritms bijis ierosmes avots komponistiem, īpaši R. Paulam, kurš radījis ap 100 dziesmu ar J. Petera dzejas tekstiem. Dzejniekam būtiski ir simboli, to kodi, piemēram, dzirnakmens tēls, kas krājuma «Dzirnakmens» kopumā pārtop tautas darba mīlestības, baltās dzīves uztveres un vitalitātes simbolā, savukārt krājumā «Asinszāle» daudzslāņaina ir asinszāles attīstības, dzīvības simbolika. Daiļradē būtisks arī saknes motīvs – tautas stipruma, sīvuma un sevis apzināšanās pasaules kontekstā. Dzeju rindās daudz variēts ar uguns tēlu kā vienu no pirmelementiem, kas ietver gaismas un dzīvības izstarotāju, tautas mentalitātes, erudīcijas un pastāvēšanas, arī ārdītāja, iznīcības simbola kodus. J. Petera daiļrades 80. gadu periodā ienāk publicistika, arī publicistiskā dzeja. J. Petera liriskā stāstnieka talants veiksmīgi tālāk attīstījis balādes žanru latviešu literatūrā.

Dzeja:
Dzirnakmens (1968),
Asinszāle (1970),
Mans bišu koks (1973),
Ceturtā grāmata (1975),
Priekšnojautas (1979),
Tautas skaitīšana (1984), Dzejas (2004, izlasē ievietots līdz šim nepublicēts dzejoļu krājums «Vīna dvēsele»).

Dzeja bērniem:
Kovārnis korī (1988).

Publicistika:

Baltijas toverī sālīti (kopā ar D. Avotiņu, 1973),
Kalējs kala debesīs… (1981).

Proza:
Balta ziemeļu sūna (par K. Valdemāru, 1977),
Raimonds Pauls (1982).

Libreta autors P. Dambja operai «Spārni» (teātrī, 1976).

Peters atdzejojis no krievu valodas J. Jevtušenko «Sloku pārlidojums» (1968).

Petera lirika tulkota angliski, krieviski: Three precious things = Три дорогие нам вещи (Rīga, 1984, tulk. J. Cērps, Ž. Ezīte); Всемирная эпиграмма (antaloģ. Sankt-Pēterburga, 1998, sast. V. . Vasiļjevs, B. Timofejevs); Из камня и огня (Стихи // Rīga, 1986, tulk. I. Čerevičņiks); Мой улей (Maskava, 1978, tulk. V. Kuprijanova); Раймонд Паулс: Версии, видения, документы (Rīga, 1986, tulk. S. Hristovskis). Igauniski: dzeja ievietota Läti uuema luule valimik daniski (Tallinn, 1997, sast. K. Skujenieks, G. Godiņš).