«Ziemeļnieka motīvus varētu apvienot četriem virsrakstiem: mīlas gaidas, mīlas lūgsnas, mīlas vilšanās un mīlas svētlaime,» – tā Jāņa Ziemeļnieka dzeju precīzi raksturojusi Zenta Mauriņa, un, zinot dzejnieka traģisko mūžu, gribas piebilst, ka vēl viņa lirikā ieskanas smeldzīgas nāves priekšnojautas stīgas un vientulības klātbūtne. Jāņa Ziemeļnieka mīlas lirika ir viena no skaistākajām latviešu literatūras pērlēm – dvēseliska, skumji rezignēta un rakstīta gaiši izstarotu emociju gammās, sajūtās, kas dzimušas dzejnieka apslēptākajos sirds dziļumos.
Jānis Ziemeļnieks (īst.v. Jānis Krauklis) piedzima balto Ziemassvētku brīnumu priekšvakarā: Bilskas pagasta Bānūžu muižā 1897. gada 24. decembrī vidzemnieku Kristīnes un vagara Pētera Kraukļu ģimenē kā ceturtais, priekšpēdējais, bērns. Miris 1930. gada naktī no 17. uz 18. jūliju. No mazotnes Jānis Ziemeļnieks bija dzīvespriecīgs, sirsnīgs, taču slimīgs bērns – 1910. gadā pārcieta smagu operāciju –, tādēļ ģimene saprata, ka nebūs nekāds smagu lauku darbu darītājs, un viņu saudzēja. Kraukļu ģimene agri zaudēja apgādnieku – tēvs mira, kad mazajam Jānim ritēja tikai astotais gads. Kristīne Kraukle ar bērniem 1912. gadā pārcēlās uz dzīvi Strenčos (toreiz Strenčus dēvēja par Strence vai Strencis, bet oficiāli lietoja vēl vācisko vietvārdu <em>Stackeln</em>). Zēns mācījās labi jau Plāņu pagasta Sarkaņu skolā, teicami turpināja skolas gaitas arī Strenču ministrijas skolā, kur klases audzinātāja bija Zelma Miķelsone. Viņa ievēroja jaunieša interesi par literatūru, bieži klases priekšā tika lasīti Jāņa Kraukļa domraksti. Vakaros gan lieli, gan mazi labprāt uzklausījuši mazā Jāņa atraktīvo stāstījumu gan par dienā izlasīto, gan arī paša fantāzijā radīto. Zēns daudz lasīja, viņam patika arī zīmēt, taču savā sirdī bieži vien jutās vientuļš. Pēc skolas beigšanas māte sūtīja Jāni mācīties kurpnieka un aptiekāra amatus, taču šīs profesijas jaunekli neinteresēja. Viņa dzīve sasaistījās ar fotogrāfa arodu – jaunietis atrada darbu fotogrāfa Dāvja Spundes darbnīcā Strenčos un tur strādāja no 1915. līdz 1918. gadam. Dāvja Spundes un viņa mācekļu, tostarp arī Jāņa Kraukļa, fotogrāfijās fiksētajām ikdienu, svētku un cilvēku liecībām šobrīd nenoliedzami ir kultūrvēsturiska nozīme. 1916. gadā pasliktinājās Jāņa Kraukļa veselība, un ārsts pēc kārtējā nieru slimības uzliesmojuma sāpju remdēšanai izrakstīja pirmo opija devu. Atkarība no narkotikām kļuva par jaunā dzejnieka dzīves sabrukuma un pāragrās nāves iemeslu.
Paralēli darbam fotodarbnīcā Jānis Krauklis rakstīja dzejoļus, un 1916. gada septembrī laikrakstā «Dzimtenes Vēstnesis» ar pseidonīmu Jānis Ziemeļnieks tika nodrukāta viņa pirmā publikācija – dzejolis «Vai tiešām es tik ļauns?». Pseidonīmu viņam izdomājis laikraksta redaktors Āronu Matīss. Izvēles pamatojums bijis gaužām vienkāršs – Jānis Krauklis ir dzimis Latvijas ziemeļu daļā, tātad Ziemeļnieks būšot visatbilstošākais pseidonīms.
Sākās Pirmais pasaules karš – bēgļu un juku laiki. Jānis Ziemeļnieks bija kreisi noskaņots. 1918. gada decembrī viņu ievēlēja par Strenču izpildkomitejas sekretāru, tomēr dzejnieka būtība nespēja pieņemt lielinieku izrēķināšanos ar iedzīvotājiem, tādēļ drīz vien atteicās no sekretāra amata. 1919. gadā dzejnieku iesauca Sarkanajā armijā, bet jau pēc mēneša sliktās veselības dēļ viņu no dienesta atbrīvoja. Jānis Ziemeļnieks 1920. gadā pārcēlās uz dzīvi Rīgā, neilgu laiku strādāja Izglītības ministrijas Mākslas departamentā, Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrībā, no 1925. līdz 1930. gadam bijis redakcijas loceklis laikrakstā «Jaunākās Ziņas» un žurnālā «Atpūta». Jānis Ziemeļnieks šajā laikā daudz rakstīja, viņa dzeju publicēja, un viņš kļuva par tautā iemīļotu dzejnieku. Dzejniekam ieplūstot Rīgas kultūras apritē, viņam par labu draugu kļuva Jānis Akuraters. Jaunā dzejnieka draugu un labvēļu pulkā bija Pēteris Ķikuts, Aleksandrs Čaks, Jānis Grots, Jānis Plaudis, kā arī Rainis un Aspazija. Visi centās palīdzēt un atbalstīt Jāni Ziemeļnieku gan materiāli, gan morāli arī dzīves pēdējos gados, kad bija pastiprinājusies atkarība no narkotikām. Jānis Plaudis grāmatā «Ziemeļnieks» (1936) skarbi un smeldzīgi attēlo dzejnieka dzīvi, īpaši emocionāli spilgti aprakstot pēdējos dzejnieka dzīves mirkļus.
Jāņa Ziemeļnieka atstātais literārais mantojums mērāms tikai četrās dzejas grāmatās: «Aizejošais»» un «Nezināmai» (abi krājumi izdoti 1923. gadā), «Skūpsts» (1928) un «Naktis» (1929). Par pēdējo krājumu dzejnieks saņēma Kultūras fonda balvu. Jānis Ziemeļnieks rakstījis recenzijas, tekstus bērnu grāmatām un humoristiskus dzejoļus, kas tematiski papildināja žurnālā «Atpūta» un laikrakstā «Vakara Ziņas» ievietotās karikatūras. Viņš rakstījis arī stāstus un skices, taču proza ir mazāk veiksmīga.
Esejā «Zilās puķes meklētājs – Jānis Ziemeļnieks» Zenta Mauriņa akcentē, ka dzejniekam ļoti tuva bijusi Aleksandra Bloka daiļrade. Jāņa Ziemeļnieka dzejoļu krājums «Nezināmai» norāda uz ietekmi un dažām līdzībām ar Aleksandra Bloka Daiļo Dāmu, taču jāpiekrīt Z. Mauriņas secinājumam, ka ietekmi var uzskatīt par perifērisku. Galvenā abu dzejnieku tēlu veidošanas rokraksta atšķirība ir meklējama mentalitātē. A. Blokam dzejā ieaužas spilgtas krāsas, ekstāze, kontrasti, lūzumi, savukārt J. Ziemeļnieka dzejā «[..] saaužas Zilā kalna glāsmainais liegums ar Burtnieku ezera pazemīgām skumjām».
Dzeja:
Aizejošais (1923)
Nezināmai (1923)
Skūpsts (1928)
Naktis (1929
Lai mīlestības nepietrūktu… (1987)
Kopoti raksti:
Kopoti raksti (1-2, ASV, 1960)
Raksti (1-2, 1933-1934)
Kopotas dzejas (1931)
Izlases:
Dzeja (1960)
Tev padots neprāts man… (2002)
Divi gudrie satiekas (2002)
Vīzija naktī (2003)