Kārlis Skalbe (07. 11. 1879. Vecpiebalgas pag. Incēnos – 15. 04. 1945.Stokholmā, Zviedrijā). Mācījies Veļķu pagastskolā (1887–1890), Vecpiebalgas draudzes skolā (1890–1993), bijis laukstrādnieks, rakstveža palīgs, 1901. gadā ieguvis tautskolotāja tiesības. Autors iesaistījies sabiedriskajā darbā, bijis nelegālā pulciņa «Trubadūri Vidzemē» dalībnieks un kā politiski neuzticama persona ticis atstādināts no skolotāja pienākumiem, kurus pildīja no 1901. līdz 1904. gadam. 1905. gadā K. Skalbe nodibināja literāru žurnālu «Kāvi» (iznāca tikai divi numuri), žurnālu politisku iemeslu dēļ slēdza, un sākās Skalbes vajāšana, tādēļ autors 1906. gadā devās uz Šveici, dažus mēnešus pabijis Latvijā, pārcēlās uz Somiju, bet 1907. gada nogalē – uz Norvēģiju (dzīvoja Kristiānijā (Oslo) līdz 1909. gada beigām), pētījis skandināvu, krievu, indiešu u.c. tautu folkloru. Atgriezies Latvijā, K. Skalbe neilgu laiku strādājis par atbildīgo redaktoru laikrakstā «Rīta Vēstnesis» (1910), bet laiku no 1911. līdz 1913. gadam pavadījis apcietinājumā par žurnāla «Kāvi» darbību. Šai laikā Skalbe tulkojis O. Vailda un A. Puškina darbus. No 1914. līdz 1916. gadam K. Skalbe strādājis dažādos laikrakstos un darba pienākumu ietvaros apmeklējis Poliju, kādu laiku strādāis Maskavā. 1916. gadā K. Skalbe iestājies latviešu strēlnieku bataljonā. Pēc kara aktīvi iesaistījās sabiedriskajās un politiskajās norisēs Latvijā: bija satversmes sapulces loceklis (1920–1922) un ievēlēts par Saeimas deputātu (1922–1925, 1931–1934), vadījis Latvijas rakstnieku un žurnālistu arodbiedrību (1930). Iesaistījies darbā arī dažādos preses izdevumos. 1944. gadā emigrējis uz Zviedriju. K. Skalbes dzīvesbiedre bija tulkotāja Lizete Skalbe. K. Skalbes pirmā publikācija – dzejolis «Sapnis» laikrakstā «Balss» 1896. gadā.

K. Skalbes pasakās nav spilgtu notikumu, raitu sižetu, to galvenā būtība ir ētikas un estētikas akcentācija, arī ļaunais, negatīvais ir tēlots pieklusinātos toņos, dota iespēja laboties, izlīgt ar savu sirdsapziņu. Pasakās strāvo autora pārliecība par cilvēciskajām vērtībām, cilvēciskumu, pilnīgi norobežojoties no naida, despotisma un vardarbības. K. Skalbe ir neoromantiķis, bet saskatāmas arī impresionisma, simbolisma un jūgendstila iezīmes. Autoram būtisks ir panteistisks pasaules tvērums: dzejai raksturīgs jūtu dziļums, tēlainība, dabas pielūgsme, tās formu estetizācija, skaņas akcentācija un muzikalitāte. Daba izstaro vitālu spēku, enerģiju, autors spilgti atspoguļo dabas līdzpārdzīvošanas aktu, dvēseli. K. Skalbes daiļradē aktuāla ir attīstības, nepārtrauktās kustības ideja. Autoram dziļi sāp tautas un dzimtenes liktenis, notikumi, viņš savā daiļradē vienmēr aizstāvējis valstiskuma ideju. K. Skalbes pārdomas, skices fiksētas grāmatā «Mazās piezīmes».

Dzeja:
Pie jūras (1898),
Cietumnieka sapņi (1902),
Kad ābeles zied (1904),
Zemes dūmos (1906),
Veļu laikā (1907),
Emigranta dziesmas (1909),
Sirds un saule (1911),
Sapņi un teikas (1912),
Daugavas viļņi (1918),
Pēclaikā (1923),
Vakara ugunis (1927),
Zāles dvaša (1931),
Klusuma meldijas (1941).

Proza:
Skaņas iz tālumiem (stāsts, 1905),
Mazās piezīmes (publicistika, 1920).

Pasakas un tēlojumi:
Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties (1904),
Ezerieša meita (1907),
Pazemīgās dvēseles (1911),
Ziemas pasakas (1913),
Pasaka par vecāko dēlu un citas pasakas (1924),
Manu bērnības dienu mēnesis un citas pasakas (1926),
Mātes leģenda (1928),
Muļķa laime (1932),
Garā pupa (1937),

Daiļrades apkopojumi:
Raksti 2 sēj. (1906 – 1910),
Kopoti raksti 5 sēj. (1922 – 1923), 10 sēj. (1938 – 1939),
Raksti 6 sēj. (Stokholmā, 1952 – 1955),
sākuši iznākt «Mūža raksti» 12 sēj. (kopš 2001).

Skalbes literārie darbi tulkoti lietuviešu valodā: Aukso obelis (Kauņa, 1938, tulk. O. Borutiene); Katinélio malūnas (Kauņa, b.g., tulk. K. Korsakas); Paparčio žiedas. Pasakos (Viļņa, 1959, tulk. O. Boruta), igauniski: Muinasjutte (Tallina, 1981, tulk. V. Helde); Nõia majas (Tartu, 1932, tulk. M. Pukits); Põhjaneitsi. Valik muinasjutte (Tartu, 1931, tulk. M. Pukits), angliski: Pussy`s Water Mill (Rīga, 1939, ārzemēs -1946, 1952, tulk. W. K. Matthews; 1981, tulk. Fearnley); The Tale of the Farthing (Rīga, 1981, 1985, tulk. A. J. Spensers); darbi ievietoti Bear`s Ears: An Anthology of Latvian Literaturei (Helsinki, 1997, sast. I. Zauberga, A. Veisbergs, A. Čestermans, tulk. R.L. Krieviņa). The Oxford companion to fairy tales / ed. by Jack Zipes. – New York : Oxford University Press, 2000 – XXXII, 603 lpp.; Twelve poems (Filadelfija, 1966, tulk. E. B. Matwhews), zviedriski: darbi ievietoti Nära röster över vatten (latv. lit. antaloģija, sast. tulk. J. Kronbergs, Stockholm, 1997), vāciski: Kaetzchens Wassermuehle (1978, tulk. E. Kraulis, Z. Muriņa); Kaetzchens Muehle (Rīga, 1941, tulk. Šoenhofs); Das Märchen vom Groschen (Rīga, 1981, 1983, tulk. Ģ. Bļodnieks), somiski: Kuparilantin tarina (1983, tulk. M. Savutie), dāniski: Missens molle (1968), franciski: Le pommier d`or (Rīga, 1940, ārzemēs – 1956, tulk. A. Bertrāne); La piéce d`un son (Rīga, 1981, tulk. H. Abril), itāliski : Il mulino del gatto (Roma: Sandron, 1945), krieviski : Вечный студент. Сказки (Rīga, 1924); Как я ездил к Деве Севера. Сказкa (Rīga, 1948, tulk. J. Kappe)
Сказки (Rīga, 1961, tulk. J. Kappe, L.Lubejs).

Janelsiņa – Priedīte A. Als die Bäume sprechen Konnten: Zur Funktion des Bildes in Kārlis Skalbe Märschen (Stoholma, 1987); Stahnke A. B. // Twentieth-centry Eastern European writers; second series (ed. by Stefan Serafin. – Detroit, 2000 – XX (Dictionary of literary biography; vol. 220); Andrups J. // Encyclopedia of world literature in the 20th century; vol. 4 (ed. by Steven Serafin, – Detroit, 1999).