Rūdolfs Kārlis Leonīds Blaumanis (dzimis 1863. gada 1. janvārī, miris 1908. gada 4. septembrī) Ērgļu muižā, Cēsu apriņķī, Vidzemē. Viņa tēvs Matīss bija muižas pavārs, savukārt māte Karlīne – istabene. Ģimenes valoda bija vācu, latviešu valodu iemācījās no apkaimes kalpu bērniem. Piecu gadu vecumā kopā ar vecākiem pārcēlās uz dzīvi Brakos, Ērgļu pagastā. Mācījās Rubīnu Annas privātskolā Ogres pagastā (1872 – 1875), pēc tam 2. Rīgas vācu apriņķa tirdzniecības skolā (1875 – 1881). Pēc tirdzniecības skolas pabeigšanas R. Blaumanis sāka strādāt Fārbaha tirdzniecības kantorī. Pirmos literāros darbus Blaumanis rakstīja vācu valodā. Stāsts Wiedergefunden («Atkalatrastā») publicēja laikrakstā «Zeitung für Stadt und Land», (1881). 1885. gadā kļuva par rakstvedi, kā arī mācījās lauksaimniecību pie pārvaldnieka Kokneses muižā, kur dzīvoja un strādāja divus gadus. 1886. gadā tika publicēts viņa pirmais darbs latviski — dzejolis «Nakts». Rūdolfs Blaumanis periodiski atgriezās un mitinājās Brakos.
Taču atpazīstamību rakstnieks Rūdolfs Blaumanis iegūst 1887. gadā, sākoties Rīgas periodam viņa dzīvē. Pēc diviem gadiem uzsāka darbu laikrakstā «Zeitung für Stadt und Land», publicēja recenzijas par latviešu teātra izrādēm. 1890. gadā arī notika viņa pirmās lugas “Zagļi” pirmizrāde, un rakstnieks kļuva iecienīts lugu autors. Pēc sava tēva nāves viņš laikā no 1894. līdz 1898. gadam dzīvoja un saimniekoja Brakos. Pēc tam īslaicīgi darbojās Jaunās strāvas «Dienas Lapā», kur publicēja humoristiski satīriskus darbus. 1898. gadā Blaumanis atgriezās Rīgā. Tur kopā ar Aspaziju, Jāni Poruku, Augustu Deglavu sāka strādāt «Mājas Viesī» un «Mājas Viesa Mēnešrakstā». No laikrakstiem aizgāja 1901. gadā «Mājas Viesa Mēnešraksta» vadītāja Pētera Zālītes reakcionārās nostājas un personisku iemeslu dēļ. 1901. gadā sāka strādāt «Pēterburgas Avīzēs», viņš bija humoristiski satīriskā pielikuma «Purva mala» vadītājs. Darbus tur publicēja ar pseidonīmiem Grāvracis un Matīss Ķezbers. Neilgu laiku R. Blaumanis vadīja arī laikraksta literāro daļu. Vēlāk veselības un materiālo problēmu dēļ viņš pārtrauc tur savu darbību. Laikā no 1904. gada marta līdz 1906. gadam viņš atkal dzīvoja Brakos. 1905. gada revolūcijā neiesaistījās, taču atbalstīja rakstniekus, kas tajā piedalījās, piemēram, Linardu Laicenu. 1906. gadā uzsāka darbu laikrakstā «Latvija», kur vadīja literāro daļu (izveidoja humoristiski satīrisku pielikumu «Skaidiena») un savas publikācijas parakstīja ar pseidonīmu Puliers. 1908. gadā uzrakstījis savu pēdējo lugu «Sestdienas vakars». Gada sākumā smagi saslima, R. Blaumanim uzliesmoja tuberkuloze, ar ko viņš jau bija saskāries iepriekš. Tautā tika savākta nauda ārstniecībai. 1908. gada rudenī viņš devās uz sanatoriju Takaharju, Somijā, kur 1908. gada 4. septembrī aizgāja mūžībā.

Blaumanis bija dzīves vērotājs, viņa darbos varam atrast daudzus prototipus un patiesus notikumus, to vidū arī vecākus, Kokneses muižas ļaudis u.c. Rūdolfs Blaumanis darbojies visos literatūras žanros. Mazāk veiksmīgi dzejā, taču arī daži Rūdolfa Blaumaņa dzejoļi ir ieguvuši stabilu vietu gan, piemēram, «Tālavas taurētājs», «Vēl tu nezini». Par izcila novelista talantu liecina jau daiļrades sākumā sarakstītās noveles («Pērkoņa negaiss» (1887), «Raudupiete» (1889)). Novelēs spilgti raksturi, dzīves traģika, skarti eksistenciālas dabas jautājumi un sarežģīti attiecību problēmloki. Rūdolfs Blaumanis strādājis plašā lugu žanru amplitūdā: komēdijas – joku lugas, situāciju lugas, piemēram, «Zagļi» (1891), «Zelta kupris» (1892), «Trīnes grēki» (1897), drāmas («Pazudušas dēls» (1893), «Indrāni» (1904) un «Ugunī» (1905)) Pie tolaik populārā žanra, tā sauktajām tautas lugām, kurās raksturīga jautru skatu savijums ar nopietniem pat dramatiskiem notikumiem, Blaumanis pieskaitījis lugas “Ļaunais gars” (1892) un “Skroderdienas Silmačos” (1902).

Proza
Pasakas, stāsti un noveles
Nezāle (1887)
Pērkoņa negaiss (1887)
Paradīzē (1887)
Aizvien lillā (1888)
Spijēnos (1888)
Kā vecais Zemītis pašu nelabo redzējis (1889)
Raudupiete (1889)
Īstā līgaviņa (1890)
Stāsts par cūku, kura runājuse (1895)
Laimes klēpī (1898)
Purva bridējs (1898)
Salna pavasarī (1898)
Andriksons (1899)
Nāves ēnā (1899)
Mopsis jeb Nelaime Tērbatas ielā (1900)
Dziru Miķelis (1901)
Stulbenis (1904)
Vecais cenzors (1907)
Mēmais precinieks (1907)
Kā Jānis mācījies par kalēju (1907)
Koka krusts (1907)
Velniņi
Lugas
Zagļi (1891)
Ļaunais gars (1892)
Pazudušais dēls (1893)
Maija (1893)
Zelta kupris (1895)
Trīnes grēki (1897)
Potivāra nams (1897)
No saldenās pudeles (1901)
Skroderdienas Silmačos (1902)
Indrāni” (1904)
Ugunī (1905)
Sestdienas vakars (1908)
Dzeja
Tālavas taurētājs (1902)
Satīriskie feļetoni prozā
Labāko famīliju dzejnieks (1894)
Īsa pamācība mīlēšanā (1907)
Jocīgi kapu uzraksti (1907)
Literatūra
• Kalniņa, Ieva (sast.). Rūdolfs Blaumanis: teksts un konteksts. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2013.
• Kuzina, Anna. Blaumanis tuvplānā: rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa dzīves un daiļrades hronoloģija. Rīga: Madris, 2013.
• Volkova, Līvija (sast.). Rūdolfa Blaumaņa pašatklāsme: rakstnieks un viņa adresāti vēstulēs un komentāros. Rīga: Zinātne, 2017.