Vilis Plūdons (arī Plūdonis, īst. V. Vilis Lejnieks; 09. 03. 1874. Bauskas pag. Pilsmuižas Lejeniekos – 15. 01. 1940. Rīgā, apbed. Lejenieku (vēlāk Plūdoņa) kapos). Mācījies Bauskas pagasta Pilsmuižas pagastskolā (1884–1887), Bauskas pilsētas skolā (1887–1890), studējis Baltijas skolotāju seminārā Kuldīgā (1891–1995). 1894. gadā dzejnieks izvēlējās sev pseidonīmu Plūdons, ko 1922. gada pieņēmis arī par savu uzvārdu. Skolotāju darba gaitas sācis 1895. gadā. 1905. gadā Plūdons piedalījās skolotāju kongresā un tika ievēlēts par skolotāja biroja locekli. Pirmā pasaules kara laikā dzejnieks dzīvoja pie brāļa Jaungulbenē (1916–1917). 1917. gadā piedalījies bezzemnieku kongresā Valmierā, kā arī skolotāja kongresā Tērbatā un ievēlēts Latvijas Skolotāju savienības valdē un Valkas apriņķu skolu nodaļā. Mazu brīdi bijis Iskolata darbinieks, taču dzejniekam nebija tuva lielinieku ideoloģija, un, no tās atteicies, 1918. gadā dzīvojis savu vecāku mājās. 1919. gadā ieguva vidusskolotāja tiesības un strādāja Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā (1919–1933). Plūdons nekad neaizmirsa dzimto pusi un līdz pat mūža beigām vasaru vienmēr pavadīja tēva mājās. V. Plūdoņa pirmie dzejoļi publicēti laikraksta «Mājas Viesis» literārajā pielikumā (05, 1895).

Plūdoņa daiļradē savijas dažādas poētiskās tonalitātes un virzieni (piemēram, romantisma, simbolisma, impresionisma, jūgendstila iezīmes), kaut gan autoram nepiedēvēja nevienas kultūras parādības dominanti. Būtisks ir autora ieguldījums liroepikas attīstībā, kurā strāvo attiecīgā laika posma diktēti vēsturiski, sociāli un psiholoģiski aspekti, kas autora pozīcijā pārtop par laikmeta simbolu: 19./20. gadsimtu mijas latviešu jaunatnes neizsīkstošā tiecība pēc izglītības, ko bieži vien pavada trūkums un letālas sekas, alegoriskās un simboliskās kategorijās tverti 13. gadsimta un 1905. gada notikumi, bēgļu laika un dzīves traģisms. Autors precīzi pauž līdzcilvēku noskaņojumu, tiekšanos pēc brīvības, kara šausmas. Daiļradē tiek atspoguļota aizsaules tēma, tēlu saskarsme ar virtualitāti, vīziju, novatoriska ir autora zemapziņas atklāsme, piemēram, poēma prozā «Fantāzija par puķēm». Plūdons ir arī izcils dabas lirikas meistars – viņa dzejā to padziļina panteistiskais pasaules traktējums. Dabas tēlojumi tverti impresijās un daudzkrāsainās noskaņās, kas veido kolorītu redzes gleznu un asociācijas. Dzejas poētisko valodu raksturo fonētiskie sabalsojumi, skaņu instrumentācija, ritmiskuma daudzkrāsainība, nepārtrauktas kustības, attīstības akcents, kompozīcijas, metrikas novatorisms, precīzs daiļdarba formas traktējums, muzikalitāte un frāzes lakonisms, kuras dziļumu autors panāk ar daudzveidīgu tēlaino izteiksmes līdzekļu izmantojumu (salīdzinājumi, personifikācijas, metaforas). Plūdons ir viens no izcilākajiem latviešu bērnu dzejas autoriem – viņa darbos pausta vienkāršība, sirsnība, tēlainība un atziņa par darba, labestības tikumu prioritātēm cilvēka dzīvē.

Dzeja:
Pirmie akordi (1895)
Divi pasaules (dzejojums, 1899)
Rekviēms (1899)
Via dolorosa (1918)
111 lirisku dziesmu (1918)
No Nakts līdz Rītam (1921)
Tāli taki – tuvi tēli (1921)
Mūzas mirkļi (1925)
Zeme un zvaigznes (1928)
Tālie krasti (1934)
Tā zeme ir mūsu (1934)
Skanošās āres (1934)
Pretim saulei (1937)
No Palestīnas palmas šalc (1937)

Poēmas:
Atraitnes dēls (1901)
Uz saulaino tāli (1912)

Citi:
Dzīves simfonijas (liroepikas krājums, 1913)
Baigi (psihodrāma, 1903)

Rēgi (1908)
Fantāzija par puķēm (poēma ritmizētā prozā, 1911)
Slavenā sengrieķu varoņa Herkuļa dzīve un darbi (sengrieķu teiku pārdzejojums, 1940)

Proza:
Selgā (stāsts, 1898)
Jūrmalas leģenda (stāsts, 1899)
Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas (autobigrāfisks darbs, atmiņu tēlojums, 1901)
Mīlestības dziesminieks Esenberģu Jānis (1910)

Dzeja bērniem:
Eža kažociņš (1921)
Vītola stabulīte (1923), Kad Ziemassvētki pievārtē (1930)
Pasaciņu šūpulītis (1933)
Brīnumstabulīte (1937)
Rūķīšu grāmata (1939)

Sakārtoti krājumi, raksti un antoloģijas
Dzīve un dzeja (1900, 1923)
Jaunības dzeja (1903)
Skolas dzeja (1-4, 1905)
Dzejas pērles (1-5, 1906)
Balva (1908)
Modernā vācu lirika (1913)
Leišu daiņas (1923)
Esenberģu Jāņa Kopoti raksti (1-3, 1924)
J. Poruka Kopoti raksti (1-10, 1924 – 1925, kopā ar J. Misiņu)

Izdevis mācību grāmatas:
Deklamācija jeb daiļlasīšana (1905, 1913)
Latvju literatūras vēsture (1-2, 1908-1909)

Tulkojis:
Ž. E. Renāns «Jēzus dzīve» (1907)
F. Nīče «Tā runāja Zaratustra» (1908)
J. V. Gētes, H. Heines, F. Nīčes, R. M. Rilkes, A. Puškina, F. Šillera u.c. darbi

Daiļrades apkopojumi:
Daiļdarbu izlase 4 sēj. (1922 – 1925)
Kopoti daiļdarbi 4 sēj. (1939)
Raksti 3 sēj. (1974 – 1978)

Plūdoņa lirika tulkota vāciski: Das Igelpelzchen (1927, tulk. V. Ginters) ; Einer Witwe Sohn (Rīga, 1942, tulk. Neilands), krieviski: Избранное. Стихи, баллады, поемы (Rīga, 1970, tulk. L. Kopilova); Детство мальенкого Андулиса (Rīga, 1957, tulk. V. Dorošenko); Сын вдовы. Поемa (Maskava, 1976, tulk. L. Kopilova).