1. martā mūžībā devusies literatūras pētniece Astrīda Skurbe (Vite).
1962. gadā Astrīda Skurbe beigusi Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultāti un tajā pašā gadā sākusi strādāt Andreja Upīša Valodas un literatūras institūtā, kas trīsdesmit septiņus gadus bija Astrīdas vienīgā darbavieta. Taisnības labad jāteic, ka, samazinoties finansējumam zinātnei, četrus gadus viņa mācījusi literatūru Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas koledžā (1998–2002). Tomēr sirdsdarbs un interešu loks bija saistīts ar prozas pētniecību. Prozas varbūt tāpēc, ka šajā literatūras veidā Astrīda arī pati izmēģināja spēkus, pirms vēl pievērsās tās pētniecībai, – pašās 50. gadu beigās “Padomju Studentā” tiek publicēts viņas stāsts “Mūsu zemes koks”, periodikā publicēti arī citi viņas stāsti un apraksti. Prozaiķes laiks vainagojas ar grāmatā izdoto garstāstu “Slikts tas karavīrs…” (1967).
1970. gadā ieguvusi doktora grādu (tolaik – zinātņu kandidāta grāds), 70.–90. gados aktīvi vērtē latviešu jaunāko prozu – recenzijas publicētas vai visos tā laika preses izdevumos, kur vien vieta atvēlēta pašai literatūrai un pārdomām par tās kvalitātēm. 70. gados Valodas un literatūras institūta Teorijas sektors, kā toreiz to sauca, pētīja latviešu prozas problēmas, iznāk kopkrājumi “Literatūra un laikmets” (1970), “Problēmas un risinājumi” (1973), “Par prozas mākslu” (1974), “Žanrs un kanons” (1977), un tajos autoru vidū ir arī Astrīda.
80. gadu beigās līdz ar Atmodu jaunu elpu iegūst arī literatūras pētnieki – nav vairs neoficiālo, bet visiem zināmo “atļauto un neatļauto autoru saraksti”, nav vairs uzspiesto ierobežojumu, ko vēlams pētīt un kas nekad “neies cauri”, un 90. gados atveras plašs darbalauks, lai pamazām aizpildītu “baltos plankumus” un atdotu balsi tiem autoriem, kam tā padomju laikos bija atņemta. Tas ir laiks, kad institūtā cits pēc cita top krājumi “Latviešu rakstnieku portreti”, jo tās ir ātrākais veids, kā sniegt ieskatu gan rakstnieku biogrāfijās, gan daiļradē. Aizraujošs laiks, kad beidzot ir iespēja pašam pētniekam pamatīgi iepazīt autorus, apmeklēt arhīvus un lasīt trimdas preses izdevumus un tur iznākušās grāmatas. Astrīda portretē Ilonu Leimani, Elvīru Kociņu, Dzintaru Sodumu, Ernestu Arni, Jāni Mauliņu un Ilzi Indrāni. Īpaši atzīmējami viņas raksti par Ilzi Kalnāri – daudzas stundas pavadītas arhīvā, pētot viņas krimināllietu, iedziļinoties tik pretrunīgi vērtētajā rakstnieces darbībā pirmajos pēckara gados un sniedzot savu izsvērtu viedokli. Astrīdas paveikto precīzi raksturojis rakstnieks Jānis Liepiņš: “Skurbe ar absolūtu literāru gaumi iztirzā galvenokārt to Kalnāres dzīves posmu, kas sākās pēc viņas ierašanās Kurzemē, īslaicīgi pabijušai Vācijā. Tas ir kā vesels dokumentāls romāns, bet romāna elementi ir apzināti atšķirti un palikusi tikai nežēlīgā dzīves īstenība.” (Latvija Amerikā, 2009, 12. sept.)
Zinātkārs prāts, mīlestība uz literatūru un pētāmajiem autoriem, vēlme saistoši par tiem pastāstīt raksturo arī Astrīdas monogrāfijas par Zigmundu Skujiņu (1981), Andri Kolbergu (2006) un Vladimiru Kaijaku (2014). Pēc dzīvesbiedra, ironiskās prozas meistara Andreja Skaiļa (1927–2012) nāves Astrīda rūpējās, lai viņa stāsti, publicētie un periodikā izkaisītie, vēlreiz nonāktu pie lasītāja, sagatavojot un uzrakstot pēcvārdu divām viņa grāmatām “Brīnumatslēga” un “Kumeļa prāts” (abas 2017).
Pārlūkojot Astrīdas veikumu, pieminami arī viņas raksti par savu dzimtu – vectēvu, pedagogu un žurnālistu Jāni Skurbi, tēva māsīcu dzejnieci Veroniku Strēlerti, Latvijas armijas virsnieku Arvīdu Skurbi un citiem tās locekļiem – un mudinājumi apzināt katram savas saknes.
Ja Astrīdas ilggadējos institūta kolēģus lūgtu viņu raksturot, šķiet, pirmais, ko viņi minētu, būtu Astrīdas optimisms, dzīvesprieks un vitalitāte. Astrīdas veselība nebija stipra, taču viņa nekad nežēlojās un nesūkstījās, ka liktenis viņai būtu uzlicis kādu nastu. Viņa ar visu tika galā, bija optimiste, apveltīta ar lielu garīgu spēku. Draudzīga, allaž gatava atbalstīt ar labu vārdu, jo viņu vadīja patiesa, nevis pavirša interese par kolēģiem.
Lai Astrīdai gaišs ceļš mūžībā!
Astrīdu Skurbi pēdējā gaitā pavadīsim sestdien, 9. martā, plkst. 13.00 no Asaru kapu kapličas.
Ieva E. Kalniņa
