Nedēļas nogale atnāca ar skumju vēsti. Reizē ar cīruļputeņa atnestajām sniegpārslām mūžībā aizsaukts Liepājas autors, Latvijas Rakstnieku savienības biedrs kopš 1992. gada, dzejnieks un prozaiķis Edvīns Tauriņš, – deviņu grāmatu, tostarp trīs dzejas krājumu autors.
Caur un cauri liepājnieks, te dzimis, audzis un skolās gājis, 1960. gadā pabeidzis Liepājas pedagoģisko institūtu, strādājis gan par skolotāju, gan kultūras nama direktoru, gan tēraudlējēju „Liepājas Metalurgā”. Pats intervijās stāstījis, ka rakstīt sācis vēlu, 36 gadu vecumā, taču sausie vēstures fakti kā pirmo Edvīna publikāciju piesauc jau 1959.gadā, laikrakstā „Komunists” nodrukāto tēlojumu „Kvēlojošas ogles”. Pretruna. Taču tieši pretrunas, eksperimenti, neiekļaušanās standarta rāmjos un patiess, sirsnīgs dzīves kaislīgums ir parametri, kuri vistiešāk raksturo Edvīna Tauriņa personību. Gan rakstu darbos, gan dzīvē. „Literatūra attīstās tikai pateicoties šādiem robežpārkāpējiem,” savulaik, recenzējot Tauriņa romānu „Grēcinieka sirdspuksti”, rakstīja Guntis Berelis. O jā, robežu pārkāpšana bija Edvīna visnotaļ iecienīta nodarbošanās. Viņa spožā iztēle spēja ievest stāstu neticamos līkločos. Negaidītas vārdu spēles, ekvilibristika ar sižetiem, smalkiem cilvēka dabas vērojumiem, metaforām un personāžiem vienlaikus lasītāju mulsina un valdzina. Arī dzīvē Edvīna asā redze un tikpat asā mēle nereti radīja gan kuriozas, gan dramatiskas situācijas. Taču strīdi ar rakstošajiem kolēģiem nebija pašmērķīgi, Edvīns gluži vai dega karstās ugunīs, cīnoties par Liepājas literātu iespēju publicēties, kad aizvēra viņa vadīto literāro lappusi „Kurzemes Vārdā”, viņš vienmēr niknojās par paviršu, neizkoptu tekstu popularizēšanu, alka mūžam kā jauna, atšķirīga, mīlēja un cienīja jaunos autorus, kuri, tāpat kā viņš, ienāca literatūrā pārkāpt robežas. Un alka mīlestības, tai ticēdams līdz galam.
Kolēģi uz viņu te dusmojās, te mīlēja. Taču bez Edvīna Tauriņa grūti iedomāties Liepājas literārās vides ainavu. Ne velti Edvīna ilggadīgs draugs un atbalstītājs, rakstnieks Ēriks Kūlis veltījis viņam vienu no savām grāmatām „Nopelnītā vientulība”.
Nu Edvīns ir prom, nu būs mazliet klusāk. Un skumjāk. Paliek grāmatas, paliek atmiņas ar mūžam pār Tramvaja tiltu ejošo Edvīnu ar saviem un sētas kaķiem nopirktajām zivīm ķeselē un gaišu, sapņainu smaidu sejā. Un paliek Edvīna dzejas definīcija no kāda viņa romāna – „…mēlei jābūt dažu sekundi stīvai, pie tam tūlīt tai jāuzģērbj kāpurķēdes, pēcāk jāizrotājas ar dzelkšņiem un vēl ar sikspārņiem, vispār deviņas intonācijas, un – tāds ir dzejolis, kuru brauc no tālienes klausīties!”