Arturs Goba

1932. g. 5.X – 2019. g. 19.V

Aizgājis stalta auguma vīrs, iemīļots bērnu rakstnieks, Triju zvaigžņu ordeņnesis, valcēnietis Arturs Goba. Kaut viņam ir daudz pieaugušo grāmatu, galvenokārt dzejoļkrājumi – “Pazemes ūdeņi” (1969), “Pietura” (1972), “Pīlādžu gadskārta” un “Pieskāriens” (dzejoļu divkrājums; 1979), “Saules ritmi” (1982), “Kristalizācija” (1986) un nopietnas grāmatas par senatni – “Ceļš uz Bitarīnu” (1990), “Akmenim dziļas saknes” (1995), “Latvijas mezgli gadsimtu mijā” (2006), viņa īstā stihija bija bērniem rakstīti darbi. Ne velti pati pirmā publikācija bija žurnālā “Bērnība” 1947. gadā. Kā rakstīja pats Arturs Goba: “Jau septītajā klasē mācīdamies, biju sacerējis vienu mazu ludziņu, ko aizsūtīju žurnālam “Bērnība”. Liels bija mans pārsteigums, kad nākamajā rudenī ludziņu arī nodrukāja.” (“Rūķītis uz sliekšņa”. Grām.: “Bērnu rakstnieki stāsta par sevi”. Garā pupa, 1998) Mazos lasītājus iepriecina daudzi dzejoļkrājumi – “Sienāža debesskrāpis” (1972; 2012), “Meža drēbnieks” (1976), “Pieneņu piens” (1978; 2001), “Irbītes bērni” (1982), “Zosu sapņi” (1982), “Dundurdziesma” (1988; Pastariņa prēmija – 1990), “Zvirbuļu LejPutrija” (1994), “Mākoņu knaģīši” (2002). Šeit rakstnieks ir azartisks, ēverģēlīgs un ļoti sirsnīgs.

Ilgus gadus Arturs Goba veidoja Valkas avīzes “Ziemeļlatvija” literāro lappusi. Arī man bija gods piedzīvot (kopā ar sievu Māru) publikāciju 1994. gadā. Atceros, ka rakstnieks pret šo darbu izturējās ļoti nopietni – vairākkārt sarakstījāmies, precizējot publikācijas sagatavošanu.

1950. gadā ar Arturu Gobu notika nelaime. Pašizgatavots spridzeklītis eksplodēja tieši rokās. Vienu brīdi šķita, ka Arturs Goba būs pavisam neredzīgs, bet pēc četrām operācijām profesors Kārlis Balodis secināja, ka grāmatas rakstnieks atkal varēšot lasīt. Tādu mēs Arturu Gobu atceramies – ar biezām brillēm un staltu stāju. Iespējams, ka tā arī izskaidrojama rakstnieka aizraušanās ar ezotero pieredzi. (Grāmata “Leģendas piedzimšana”, 1996)

Jau pieminētajā autobiogrāfiskajā vēstījumā Arturs Goba saka tā: “Rakstnieki jau tādi savādi ļaudis – kad viņi kaut ko cītīgi domā, tad rūķi to visu dzird”. Tā kā rakstnieku dvēsele ir nemirstīga, tad – lai Dievs dod mums būt mazliet rūķiem.

Valdis Rūmnieks