Šī nedēļa iesākās ar negaidītu sēru ziņu – astoņas dienas pirms 70 jubilejas pēc smagas slimības mūžībā aizgājusi erudītā teātra kritiķe, teātra pētniece, ilggadējs un teātra jomā neaizstājams Latvijas Universitātes mācībspēks, Aleksandra Čaka un Mihaila Bulgakova daiļrades speciāliste Silvija Radzobe (29.04.1950. – 21.04.2020). Viņa bija Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle, LU profesore un teātra studiju virziena radītāja, vairāku monogrāfiju autore un līdzautore, iniciatore virknei nozīmīgu kopkrājumu un koppētījumu par Latvijas teātriem un to vēsturi, Baltijas Asamblejas, Aleksandra Čaka un Normunda Naumaņa balvu laureāte. Silvijas Radzobes vadībā LU tika sagatavotas vairākas jauno teātra kritiķu paaudzes. Daudzas viņas audzēknes, ja arī tagad nenodarbojas ar kritiku ir cieši saistītas ar Latvijas teātru procesiem, strādājot visdažādākajos amatos mūsu teātros.
Silvija Radzobe bija viena no tām unikālajām lielajām personībām, kādu mazajā Latvijā nekad vairs nebūs. Viņas atstātie darbi liecina par apbrīnojamu mērķtiecību un spēju izkļūt no teātra un literatūras pētniecībai neiedomājami grūtām situācijām. Gan tie, kas pašas loloti un rakstīti, kā Cilvēks un laiks G. Priedes lugās (1982), Brošūra par manu naidu (1990), Uz skatuves un aiz kulisēm (2011), «Kosmopolītu» lieta un Aleksandrs Čaks (2017) gan Silvijas Radzobes iniciētie kopdarbi Latvijas teātris. 70. gadi (līdzautore, 1993), Latvijas teātris. 80. gadi (līdzautore, 1995), 20. gadsimta teātra režija pasaulē un Latvijā (sastādītāja, līdzautore 2002), Postmodernisms teātrī un drāmā (sastādītāja, līdzautore, 2004), Teātra režija Baltijā (sastādītāja, līdzautore, 2006), Latvijas teātris: 20. gs. 90. gadi un gadsimtu mija (līdzautore, 2007), Teātra režija pasaulē (sastādītāja, līdzautore, 2009), 1945—1950: teātris, drāma, kritika (sastādītāja, līdzautore, 2013), Latvijas jaunā režija (sastādītāja, līdzautore 2015) un 100 izcili Latvijas aktieri.( projekta vadītāja, zinātniskā redaktore, 2019) bieži vien tapa gandrīz bez finansējuma, pateicoties Silvijas Radzobes uzstājībai un spējai iedvesmot autorus kopīgas lietas vārdā.
Silvija Radzobe ilgus gadus bija viena no vadošajām teātra kritiķēm Latvijā – viņas recenzijas tika publicētas lielākajos valsts medijos, pamatā Neatkarīgajā. Silvijas Radzobes asās un principiālās polemikas ar laikraksta Diena kritikas zvaigzni Normundu Naumani, reizēm bija labākas par viduvējām izrādēm, kuras viņi reizēm kritizēja tā, ka dažā teātrī abus kādubrīd nelaida iekšā. Kā autore viņa bija lieliska. Silvija necieta, ja kāds saķēzīja viņas tekstus, tomēr allaž priecājās par noķertajām kļūdām un labprāt uzklausīja ierosinājumus, ja tie bija pamatoti. Viņa bija no tiem, kas teica – uz uzrakstīju tā, bet kā tu domā? Ko tu domā par manu grāmatu?
Esmu viens no tiem, kura pienākums ir pateikt paldies Silvijai. Paldies par viņas padomiem. Tie lieti noderēja toreiz, kad 2004. gadā atnācu uz Neatkarīgās kultūras nodaļu. Pateicoties tiem toreiz izdevās izveidot komandu, kura spēja operatīvi rakstīt recenzijas, leģendāro Teātra cibu. Man nudien ir lepnums par to, ko tolaik spējām teātra jomā paveikt. Silvija Radzobe bija lielisks viesis LTV Nacionālajos dārgumos, jo ar savu aso prātu un skaidro valodu prata raisīt diskusijas, kurā nebija iespējams liekuļot vai pietēlot. Nacionālo dārgumu ieraksti bija grūti, tie ilga vairākas stundas, Silvija nejutās komfortabli kameru priekšā, tomēr labprāt nāca, kad raidījumu tēmas skāra arī viņas interešu loku, jo zināja, ka esam kopā ar Mārīti Balodi izvirzījuši mērķi nevis pačalot jubilejās, bet gan pateikt kaut ko jaunu un būtisku. Uzskatu arī, ka viņas pētījums «Kosmopolītu» lieta un Aleksandrs Čaks ir ģeniāli uzrakstīts. Silvija Radzobe prata izstāstīt sarežģītos pēckara notikumus neslēpjot čekas un cekas vienkārši, neakadēmiski, aizraujoši, tomēr vienlaikus zinātniski precīzi. (Šī grāmata, starp citu, ir viens no retajiem gadījumiem, kad literatūrpētnieciska monogrāfija kļuva par bestselleru. Tā gaidīju, ka viņa uzrakstīs arī par Mihailu Bulgakovu…
Atvadoties no Silvijas Radzobes, noliecu galvu viņas priekšā. Tikai Dievs zina, cik viņai bija grūti vilkt to visu: pētījumus bez finansējuma, studiju programmas, kas netika uzskatītas par prioritārām, Spēlmaņu žūriju mūžīgās intrigas. Tikai Dievs zina, ko nozīmē būt kritiķim, kas neglaimo, saka, ko domā. Un kā tas ir dzīvot, kad indīgos komentāros recenzijās aizskartie gānās par kritiķa ļoti privātām, intīmām dzīves lietām, kas mūsu mazajā Latvijā diemžēl ir ierasta lieta. Paldies Tev, Silvij, un lai Tev gaišs ceļš mūžībā!
Atvadīšanās no Silvijas Radzobes saskaņā ar viņas vēlēšanos ārkārtas situācijas apstākļos notiks sestdien šaurā tuvinieku lokā. Latvijas Rakstnieku savienības vārdā izsaku līdzjūtību Silvijas Radzobes meitai, tuviniekiem, Latvijas teātriem, teātra kritiķiem un pētniekiem, daudzajiem viņas talanta cienītājiem.
LRS priekšsēdētājs Arno JUNDZE
