Šonedēļ no Ulža Bērziņa dēla Anša Ataola Bērziņa saņemta sēru ziņa – mūžībā aizgājis izcilais dzejnieks un tulkotājs Uldis Bērziņš (17.05.1944 – 24.03.2021).
Viņš bija mūsu kultūras teiksmainais milzis, fantastiskā bagātība, ko ikdienas darbos varbūt arī reizēm nepratām pietiekami novērtēt, jo viņš radīja to zeltu, kas pilda ne jau kabatas, bet dvēseli. Tas, ko Uldis Bērziņš devis Latvijai, atdzejojot no ģermāņu, turku, slāvu, semītu, irāņu, skandināvu, senebreju valodām, pieslēdzot mūsu kultūru daudz senākām un varenākām kultūrām, būtu īpaša eposa vērts. Ir desmitiem iemeslu, lai pateiktu viņam paldies. Viens no tiem ir jaunais Bībeles tulkojums, ko veica ekspertu grupa, kurā Uldis Bērziņš pielika savu roku pie visai sarežģītu Vecās Derības tekstu latviskošanas. Pārlūkojot viņa pēdējo gadu bibliogrāfiju, cieņā un apbrīnā aizcērtas elpa: Korāns [no arābu val.]. Rīga: Neputns, 2011, Bībele ar deiterokanoniskajām grāmatām. Rīga: Latvijas Bībeles biedrība, 2012 (līdzautors), Mana vectēva Korkuda grāmata [no vecoguzu val.]. Otrais izdevums. Rīga: Jānis Roze, 2013, Teika par Igora karagaitu [no senkrievu val.]. Rīga: Zinātne, 2014 (kopā ar K. Skujenieku), Jaroslavs Seiferts. Mēra stabs / Skūpstu grāmata. Rīga: Mansards, 2015,Vecā Edda [no senislandiešu val.]. Rīga: Jānis Roze, 2015, Džidi Madzja. Mana ciema dievi [no ķīniešu val.]. Rīga: Jānis Roze, 2017, Dziesma par manu Sidu [no senkastīliešu val.]. Rīga: Neputns, 2019. Tā ir tikai maza daļa no viņa fantastiskā veikuma, kas latviešu valodu un latviešu kultūru baros turpmākos gadu simtus.
Uldis Bērziņš bija ne tikai ģeniāls atdzejotājs un seno valodu eksperts. Kad pienāca ziņa par Ulža Bērziņa aiziešanu, sociālajos tīklos sāka ceļot leģendārais dzejolis par spītīgo kazu, kas kāpa debesīs. Ne jau velti viņa dzeja ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā, un droši vien katram viņa cienītājam ir īpašās rindas, ko skandēt mirdzošām acīm. Ulža panākumu kontā ir četras Dzejas dienu balvas, septiņas literatūras gada balvas, Baltijas Asamblejas balva literatūrā, Triju Zvaigžņu ordenis, Spīdolas balva. Tomēr ir sajūta, ka viņš būtu pelnījis vēl. Īsās atvadu rindās nav iespējams pateikt visu par dzejnieku, jo viņa veikums būtu monogrāfiju vērts. Varbūt pavisam sīka dzejnieku raksturojoša epizode. Maskavas un Minskas grāmatu tirgos, arī Frankfurtē, redzot, ka esmu no Latvijas, man nāca klāt uzbeku, azerbaidžāņu un citu tā saukto bijušās PSRS austrumu republiku pārstāvji, un ar ārkārtīgu bijību vaicāja – kak tam uvažajemij Uldis? Viņu mīlēja, viņu cienīja.
Noslēdzies izcils mūžs. Uldis Bērziņš ir aizgājis zvaigžņu ceļos. Lai viņam tur gaiši un silti!
Latvijas Rakstnieku savienības vārdā izsaku līdzjūtību Ulža Bērziņa ģimenei, tuviniekiem, draugiem, kolēģiem un daudzajiem talanta cienītājiem.
Dzejnieka bēres organizē viņa ģimene. Par to norisi un iespējām atvadīties no dzejnieka ziņosim, tiklīdz būsim saņēmuši precīzu informāciju.
Arno Jundze
