Naktī uz 25. jūliju, 85 gadu vecumā miris dzejnieks un atdzejotājs Knuts Skujenieks (05.09.1936. – 25.07.2022.)
Literatūrkritiķes Intas Čaklās vērtējumā Knuta Skujenieka dzeja pieder pie nozīmīgākā, kas 20.gadsimta otrajā pusē tapis latviešu literatūrā (gan Latvijai atrodoties PSRS sastāvā, gan pēc valstiskās neatkarības atgūšanas). Tuvāku un tālāku kaimiņtautu interese par Skujenieka dzeju liecina, ka tā nav tikai nacionāla mēroga vērtība, bet viena no poētiski augstvērtīgākajām liecībām par cilvēku Austrumeiropā, totalitārismā un brīvībā, ārējos un iekšējos eksistences nosacījumos. Šo interesi apliecina Skujenieka dzejas tulkojumi zviedru (3 grāmatas), poļu, lietuviešu, horvātu, bulgāru, ukraiņu, armēņu un citās valodās, kaimiņtautu literātu un literatūrzinātnieku vērtējumi, kā arī K. Skujenieka saņemtās balvas: Jātvingu dzejas prēmija Lietuvā, I.Franko prēmija Ukrainā, T.Transtrēmera balva Zviedrijā, Baltijas Asamblejas balva u.c.
Knuts Skujenieks dzimis 1936.gada 5.septembrī Rīgā; tēvs – latviešu rakstnieks un tulkotājs, māte – aktrise. Māte drīz nomirst, un viņu izaudzina tēva vecāki laukos. Tēvs, krievu armijai tuvojoties, 1944.gadā emigrē un dzīvo ASV. Knuts Skujenieks studējis Latvijas Valsts universitātē latviešu filoloģiju (2 gadus), tad Maskavā M.Gorkija Literatūras institūtā, ko absolvējis 1961.gadā. Atgriežoties Latvijā, raksta un publicē dzejoļus, atdzejo spāņu dzejnieku Garsiju Lorku, 1961.gada augustā apprecas – un 1962.gada 17. aprīlī tiek arestēts. Viņu tiesā par pretpadomju aģitāciju un propagandu un par neziņošanu par sevišķi bīstamiem valsts noziegumiem. Pirmajā apsūdzības pantā ietilpst četri dzejoļi (par deportācijām, padomju propagandu u.tml.), anekdošu stāstīšana un aizliegtas grāmatas, tostarp Britu enciklopēdija. Otrajā – viena saruna ar kādu paziņu, kas gribējis dibināt grupu un panākt Latvijas izstāšanos no PSRS. Spriedums – 7 gadi stingra režīma labošanas darbu kolonijā. Sodu Knuts Skujenieks izcieš Mordovijas APSR Dubravlagā. Kad par viņa likteni ieinteresējas starptautiskā Amnesty International, Valsts drošības komiteja ir ar mieru soda termiņu samazināt, ja notiesātais uzrakstīs apžēlošanas lūgumu. K.Skujenieks atsakās no šāda kompromisa un iznāk brīvībā pēc septiņiem gadiem- 1969.gada 17.aprīlī.
Šim dzīves posmam dzejnieka tapšanā sevišķa nozīme. Uz paša ādas izdzīvotā eksistences absurda drāma izveido un stabilizē pasaules uzskatu un mākslas izpratni, kas iegulst autora dzīves un darba pamatā: cilvēks spēj sevi saglabāt un radīt mākslu arī ļoti smagos apstākļos, ja vien viņš pats sevi nenodod. Dzīves – dzejas attiecības šai laikā īsi formulētas vēstulē dzejniecei Vizmai Belševicai, kas pieder pie Skujenieka tuvākajiem draugiem un domubiedriem: ”Mans vairogs ir neaprakstīta lapa, un katrs šoks atduras tajā”. Tādējādi ieslodzījuma laiks ir arī ļoti intensīvas dzejošanas un rokraksta izveides laiks.
Nometnē sarakstītais ar nosaukumu „Sēkla sniegā” Latvijā var parādīties grāmatā vien 1990.gadā, tad pat šī dzeja J.Kronberga tulkojumā izdota zviedriski. Arī citas Knuta Skujenieka grāmatas netika publicētas deviņus gadus, jo viņš kategoriski atteicās piedalīties padomju sistēmas propogandā. Pirmā dzejas grāmata „Lirika un balsis” autoram iznāk 1978.gadā, nākamie krājumi – „Iesien baltā lakatiņā” (1986), „Tagad es esmu Aleksandrs” (2006), „Mūsu dzīve nokalpotā” (2007) un „Nekā personīga” (2011). K.Skujenieka dzeja atkārtoti izdota daudzās izlasēs, iznākuši viņa raksti 8 sējumos. Ieslodzījumā sarakstītais dzejolis „Poga”, kas veltīts dzejnieka sievai, tulkots vairāk nekā 40 valodās. 2011.gadā šie tulkojumi apkopoti vienā grāmatā, kuras ievadvārdos K.Skujenieks raksta: „Es veltu šo nelielo daudzvalodīgo grāmatu visiem politieslodzītajiem un viņu tuviniekiem.”
70., 80. gadu dzejā K.Skujenieks necenšas īpaši strīdēties ar varu, kas iepazīta un novērtēta, arī dzejā, soda izciešanas laikā. Viņš raksta personisku un intīmu liriku, pievēršas cilvēka eksistences būtiskajām noteiksmēm, kas kopīgas visiem laikiem. Par „Liriku un balsīm” latviešu dzejnieks I.Auziņš: „„Lirika un balsis” ir izteikti polifonisks krājums: īsdzejoļu mazajā platībā koncentrēti daudzveidīgi un bagātīgi dažādu laikmetu, kultūru un stilistikas slāņi.” (1979.gads, recenzija „Tālplāna dzeja”)
Par „Iesien baltā lakatiņā” rakstījis lietuviešu literatūrzinātnieks Kestutis Nastopka: „Knuta Skujenieka dzeja ir nepārtraukts stāstījums par cilvēka pūlēm iepazīt sevi un pasauli. Juris Kronbergs to ir salīdzinājis ar Dantes epu. Vērtību lauku nosaka galējs dzīvības un nāves pretstats. Pretstatu saskarsmē dzimst dzeja, vēstot „par dzīvi grezno, netaisno un īso”.” (Raksts „Pa dvēseles tiltu”). Divas viņa lirikā vienlīdz svarīgas tendences: ceļš uz sevi, sava „es” patiesību, pamazām un sāpīgi noārdot pozas, lomas un ārējus pieņēmumus, un ceļš pie otra, pie kam šis „otrs” ietver dažādus saturus – tā ir gan mīļotā sieviete, gan ikviens cilvēks, kas tāpat dzīvo un izdzīvo savas eksistences drāmas un līksmi, gan cilvēces kultūra un daba, visums, kurā cilvēkam nav jāieņem „vairāk vietas, nekā viņam pienākas” (K.Skujenieka citāts). Viņa poētikā savdabīgi savienojas un mijiedarbojas demokrātisms ne vien ētiskās, bet arī estētiskās izpausmēs un izsmalcināts, radošs darbs ar valodu, tās nozīmju dziļajiem slāņiem un dzejolī piedzimušām jaunām nozīmēm. Tādēļ Latvijā Knutu Skujenieku lasa, pazīst un mīl ne vien šaurs erudītu filologu loks, bet daudzi, protams, katrs tur atrod ko savu. Aktualitāte un tradīcija viņa dzejā nenostājas asā konfliktā, bet dialogu attiecībās, viena otru gan koriģējot, gan papildinot.
Jāpiemin K.Skujenieka milzīgais atdzejotāja darbs. Līdzās viņa oriģināldzejai tas 20.gadsimta otrā pusē radikāli paplašinājis valodu un kultūru skaitu, ar kuras pārstāvjiem iepazīstināts latviešu lasītājs. K.Skujenieka atdzejotie darbi, piedāvādami jaunus, līdz tam latviešu dzejā nebijušus stilistiskus risinājumus, bijuši auglīgi arī oriģināldzejas attīstībai. Autoru, valodu un laikmetu ziņā viņa atdzeja ir ar plašu atvērumu – no senebreju „Dziesmu dziesmas” un dažādu tautu tautasdziesmām, balādēm utt. līdz 20.gadsimta modernajai dzejai – spānis F.Garsija Lorka, grieķis J.Ricos, dāniete I.Kristensena, zviedrs T.Transtrēmers u.c. Gan paša dzejā, gan atdzejotāja darbā, pat misijas apziņā, pamatā ir uzskats par dzeju ne vien kā nacionālu, bet dziļākā būtībā pārnacionālu valodu, kurā dažādu tautu un laikmetu cilvēkiem saprasties.
Latvijas Rakstnieku savienība izsaka līdzjūtību Knuta Skujenieka tuviniekiem, draugiem un talanta cienītājiem.
