Mjā. Tik truls un nežēlīgs šis nekrologa žanrs. Kad jāraksta – naktī uz šo citādi visnotaļ jauko svētdienu, 5. martu, pēc ļoti ilgas un smagas slimības mirusi proziste un redaktore Lienīte Medne-Spāre. Lai malā paliek tas, ka ar viņu un viņas vīru, rakstnieku Vladi Spāri, esam labi draugi jau trīsdesmit gadus. Viņu dzīvoklis, kura sienas nosētas ar Lienītes tēva, mākslinieka Oto Medņa darbiem. Un tas, ka viņa mani dēvēja par brāli, un laikam ne tikai tāpēc, ka esam dzimuši vienā datumā.
Prātoju par Lienīti. Visu mūžu būt it kā Vlada ēnā – man liekas, tā nebija Vlada dominance, tā bija liela mīlestība un viņas pašas apzināta izvēle. Tomēr atstātās pēdas literatūrā ir būtiskas un neizdzēšamas. Līdzvērtīgā līdzautorībā ar Vladi Spāri un Juri Zvirgzdiņu sarakstītais romāns „Odu laiks” (Skabarejs, 2009) – neprātīgi grotesks, aizkustinošs, daudzslāņains un vienlaikus vienkāršs kā zirgu deķis – man joprojām šķiet viens no lieliskākajiem, kādi vien latviešu literatūrā ir, un vismaz manā grāmatplauktā stāv līdzās tādām bieži pārlasītām grāmatām kā „Šveiks”, „Divpadsmit krēsli” un „Simts vientulības gadu”.
Lienītes vienīgā solo grāmata, stāstu krājums „Dziedošās smiltis” (Zvaigzne ABC, 2019), iznāca īsi pirms Vlada Spāres krājuma „Gājiens ar klibo zirdziņu” (Zvaigzne ABC, 2020). Redzam ļoti tuvu stilistisku radniecību. Tas skarbais, lakoniskais, reālistiskais īsstāsts… Turklāt abas grāmatas tapušas vienā adresē un balstās, ja ne vienā un tai pašā, tad tuvu stāvošā pieredzē. Tomēr viena grāmata ir nepārprotami femīna, otra – maskulīna. Dzimtes pētniekiem varētu būt lielisks materiāls.
Ar Lienīti kā redaktori (ilgus gadus apgādā „Artava”, arī citviet) man nav nācies tieši saskarties. No malas man radies iespaids, ka viņa bija no tā sauktajiem neredzamajiem redaktoriem – kas nelien virsū ar saviem uzskatiem un interpretācijām, bet – kā ilggadīgs lasītājs varu apliecināt: ja tekstam ir pieskārusies Lienīte Medne-Spāre, tad ar latviešu valodas pareizību un stilistisko precizitāti tur viss būs kārtībā.
Zaudējums ir liels un sāpīgs. Atliek pēdējais, neizbēgamais teikums. Latvijas Rakstnieku savienības vārdā izsaku dziļu līdzjūtību Vladim Spārem, Lienītes dēlam Robertam, visiem tuviniekiem, draugiem, kolēģiem.
Jānis Elsbergs
