14. septembra vēlā vakarā Latviju aplidoja sēru vēsts – mūžībā aizgājusi rakstniece Monika Zīle (20.07.1941 – 14.09.2023). Viņas daudzie draugi un talanta cienītāji nekavējās ar līdzjūtībām tuviniekiem un pēdējās cieņas apliecinājumiem sociālajos tīklos, skumji secinot, ka turpmāk Monika Zīle ar mums būs tikai viņas radītajās grāmatās, rakstos, leģendās un atmiņās.
Ir gandrīz neiespējami pārstāstīt daudzpusīgo Monikas Zīles darbību. Viņas bibliogrāfijā atrodam vairāk nekā 40 grāmatu: daiļliteratūru, publicistiku, teātros iestudētas lugas, seriālos īstenotus scenārijus, pavārgrāmatas, grāmatu par zīlēšanu, vēl, vēl un vēl… (precīzāko uzskaitījumu meklējiet portālā literatura.lv)
Latvijas žurnālistikas vēstures pētnieki savukārt teiks – Monika Zīle bija izcila sava laika žurnāliste. Sākusi darbu laikrakstos agrīnajos Brežņeva laikos viņa darbojās “Cīņā”, vadīja Padomju Jaunatni”. Tad žurnālu “Sieviete”. Pieļauju, ka viņas leģendāro – raksti, lai būtu interesanti lasītājiem – ir dzirdējis un ielāgojis ne viens vien žurnālists dažādos laikos un preses izdevumos. Turklāt, viņa ne vien mācīja citus, bet arī pati rakstīja tā, mūža nogalē darbojoties “Latvijas Avīzē”. Asi, aizraujoši, par galveno, pēdējās publikācijās iestājoties pret karu Ukrainā, bet ar sirdi par to, kas notiek Latvijā.
Gājusi politikā, bijusi Saeimas deputāte – šis varētu būt vēl viens stāsts par Moniku Zīli tūkstošgades mijā. Tikpat īpašs bija viņas radītais košais sabiedriskais tēls vai rūpes par romānu konkursa uzturēšanu toreizējā “Lauku Avīzē” (tagad “Latvijas Avīze”). Arī uzskaitot šo, visu par viņu nepateikt. Monika Zīle prata būt dzīvespriecīga, bet vienlaikus bezdibenīgi dziļa, analītiska un precīza. Manā elektroniskajā arhīvā glabājas viņas vēstule, čekas maisu debašu laikā rakstīta. Žēl, ka tā ir privāta un tālab nepubliskojama. Monika Zīle tur trāpīgi pasaka par savu laiku.
Lai gan ir sēru reize – man viņa paliks atmiņā smaidīga. Tieši tāda Monika Zīle reiz atnāca uz raidījuma “100g kultūras” studiju ar lielu pīrāgu bļodu, apliecinot, ka par kultūras vērtībām var runāt arī mājīgi. Pirms tam raidījuma filmēšanas grupa viesojās pie viņas, un tur tapušos sižetus demonstrējām tiešraidē. Aizkadrā palika tas, kā Monika Zīle ar saviem gardumiem sabaroja filmētājus. Vīri vēl pāris gadus pēc tam vaicāja – Arno, kad atkal filmēsim pie Monikas? To sirsnību, to sirds dāsnumu nevar aizmirst.
Latvijas Rakstnieku savienības vārdā izsaku līdzjūtību Monikas Zīles meitai rakstniecei Baibai Zīlei, Monikas tuviniekiem, draugiem, bijušajiem kolēģiem un daudzajiem talanta cienītājiem visā Latvijā.
Atvadīšanās no Monikas Zīles notiks sestdien 23. septembrī pulksten 12 Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā (Rīga, Klostera iela 2). Tuvinieku īpašs lūgums – nenest vainagus un ziedus, jo aizgājēja tiks kremēta.
LRS priekšsēdētājs Arno Jundze
