Vakar, 18. decembrī, Latvijas literātu saime piedzīvoja negaidītu, sāpīgu zaudējumu – 48 gadu vecumā mūžībā aizsaukts dzejnieks Andris Ogriņš (11.08.1975-18.12.2023).
Kā vēsta vietne literatura.lv – Andrim Ogriņam iznākuši astoņi dzejas krājumi “Es zvēru pie kraukļiem” (2008), “Zem pulksteņa pulkstenis” (2011), “Pēdējā santīma grāmata” [dzejproza] (2012), “Plaukstu šķērsielas” (2015), “Debesu punkti” (201), “tā putna diena” (2019), “Kā būtu ja tevis nebūtu epikūr” (2021). Un šogad arī pats jaunākais – “Par bites tiesu”. Par pirmo dzejoļu krājumu “Es zvēru pie kraukļiem” piešķirta Literatūras gada balva nominācijā “Spilgtākā debija”, kā arī Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas un Ventspils pilsētas domes Izcilības stipendija. Kopā ar Māri Salēju atdzejojis Oļega Ļencoja dzejoļu krājumu “Pieceļas ieelpo…” (2014).
Andris nebija no tiem, kuri dzeju raksta kopš agras jaunības, piedalās “Aicinājumos” un ir nemitīgā saskarē ar literāro vidi. Pirmie dzejas mēģinājumi portāla draugiem.lv Dzejas grupā parādījās ap 2005. gadu, kad pašam jau bija ap trīsdesmit, tobrīd tur pulcējās ievērojams skaits šodien labi zināmu autoru, arī Andra teksti nepalika nepamanīti. Drīz vien jau pirmās publiskās uzstāšanās, pirmās publikācijas. Ogriņa dzeja atšķīrās un valdzināja ar savu sirreālismu, gotiskajām noskaņām, tēlu un simbolu blīvumu. Pēdējie krājumi kļuva mierīgāki, kā Andris pats atzina Tomam Treibergam dzejas velobrauciena intervijā – “es kļūstu vecāks, zeme pievelk stiprāk, un pie zemes galu galā būs arī jāatgriežas. Tas, protams, liek par daudz ko padomāt arī ikdienā. Es vēlos būt saprotamāks citiem. Maniem dzejoļiem vairs nav jābūt abstraktām gleznām, bet gan gleznām, kurās skatoties, cilvēks ierauga arī kaut ko savu, kaut ko ierastu un caur to skatās uz mūžīgo.”
Andri pazinu septiņpadsmit gadus – kopš viņa dzejas sākumiem. Viņš toreiz bija samērā biežs viesis Liepājas Karostas Dzejnieku namiņā. Iespējams, tieši tur, pie dūmojošā kamīna, notika viņa pirmais dzejas lasījums publikas priekšā. Vienlaikus gan savrupu, gan draudzīgu Ogriņu spilgti raksturojošs vārds bija viņa paša teiktais “Garlaicīgi!”, ar kuru viņš nereti atbildēja uz jautājumu – kāpēc tev to vajag? Garās pastaigas pa pilsētām, – es savu Liepāju daudz labāk iepazinu laikā, kad Andris bieži viesojās pie mums. Kopā uzgājām nelegālo dzīvnieku kapsētu, izložņājām tolaik vēl nesadrupušās krasta baterijas ejas. Ziemas peldes, arī trakojošā jūrā, kad Andri straume reiz pietrieca pie vecā mola, mēs no krasta varējām tikai bezpalīdzīgi noskatīties, kā viļņi viņu sit pret akmeņiem. No ledainās peldes viņš izlīda viscaur saskrambāts, pirmais ceļš veda uz aptieku pēc plāksteriem. Bija sajūta, ka viņam tā vajag – asāk, sāpīgāk, bīstamāk. Šķita, ka viņa komforta zona bija diskomforts.
Jau minētajā intervijā Tomam Treibergam, Andris bilda – “Epikūrs man ieķērās prātā ar savu nāves definīciju – nāve ar mums nekādi nav saistīta, jo, kad tā ierodas, mūsu vienkārši vairs nav, mēs nevaram just”. Nu viņš zina, vai tā patiešām ir.
Jana Egle
