Latvijas Rakstnieku savienībā saņemta sēru vēsts – 98 gadu vecumā mūžības ceļos aizsaukta dzejniece, tulkotāja, rakstniece Daina Avotiņa (04.11.1926 – 05.01.2025)
Ar Dainas Avotiņas aiziešanu ir noslēdzies īpašs laikmets latviešu literatūras procesos. Viņas spēka gadi aizritēja padomju laikos, un Daina, kā pati pieticīgi teica, bija “mazais zaldātiņš”, kurš palīdzēja īstenoties dzīvē idejām, ko ģenerēja toreizējās Rakstnieku savienības “lielie prāti”: Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Imants Auziņš, Jānis Peters, Māris Čaklais. Tomēr tieši Daina ļāva ģeniālām idejām neizdzist, bet kļūt par Notikumu. Daina Avotiņa radīja un pirmos gadus vadīja Rakstnieku savienības Literatūras propagandas biroju, kas faktiski bija marketinga instruments literatūras popularizēšanai. Daina Avotiņa radīja un noorganizēja Dzejas dienas. Daudz kā šodien mūsu literatūrā nebūtu, ja ne Dainas apbrīnojamā prasme nogludināt asumus, ko piemin viņas laikabiedri. Par to gan rakstniece pati tikpat kā neko nestāstīja – vien pieticīgi piebilda: “Iedeva mums Literatūras propagandas birojam vecu nobružātu rakstāmgaldu un lietotu telefonaparātu, tā es tur arī sāku strādāt.”
Daina Avotiņa kā autore literatūrā ienāca vēlu – trīsdesmit sešu gadu vecumā. Pati viņa to skaidroja šādi: “Rediģējot citu darbus, man negribējās rakstīt tā, kā ir sliktākās grāmatas, bet jutu, ka nevaru uzrakstīt tā, kā ir labākās grāmatas. Pati pirmā grāmatiņa man vispār iznāca vāja. Īsti rakstīt es sāku Lietuvas dēļ. Varu pateikt skaidri un gaiši – mīlestības dēļ sāku rakstīt dzejoļus. Tā tas aizgāja. Man tagad ļoti pietrūkst manu Lietuvas draugu. Aizgāja gan Alfons Maldonis, gan Justīns Marcinkevičs. Viņi abi man bija – tas būtu skaļi teikts – sirdsapziņa.”
Te jāpiebilst – Daina Avotiņa ienāca vēlu, bet rakstīja apbrīnojami ilgi un produktīvi: 11 dzejoļu krājumi, viņas dzeja ir daudz komponēta; 23 romāni, aprakstu grāmatas, desmitiem tulkojumu un atdzejojumu no dažādām valodām. Tā vien šķiet, ka labākā iespēja rakstīšanai viņai pavērās, jau pensijā esot, pēc dzimtas māju Mačkalnu atgūšanas. Tur, Salacas krastā, neraugoties uz cienījamo vecumu, viņa radīja lielāko daļu savu romānu, reizēm pat vairākus gadā, un lasītāji tos pieņēma ar mīlestību. Arī tad, kad veselība vairs pašai rakstīt neļāva – Daina sāka nodot iecerēto romānu materiālu citiem autoriem, jo viņai bija ļoti svarīgi, lai teksts tomēr tiktu uzrakstīts.
Daina Avotiņa bija Latvijas Literatūras gada balvas ieguvēja par mūža ieguldījumu, VKKF mūža stipendiāte, Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece, Lietuvas ordeņa “Par nopelniem Lietuvas labā” virsniece, Latvijas un Lietuvas PSR nopelniem bagātā kultūras darbiniece, Viļa Lāča prēmijas laureāte. Ordeņus viņa nenēsāja, titulus nepieminēja, no savas pagātnes neslēpās. Daina Avotiņa rakstīja un dzīvoja tā, kā pati to uzskatīja par nepieciešamu.
Kā informēja rakstniece un ilggadējā Dainas Avotiņas romānu redaktore Daina Grūbe, atvadīšanās no Dainas Avotiņas notiks ceturtdien 9. janvārī pulksten 13 Valmieras krematorijā.
Latvijas Rakstnieku savienības vārdā izsaku visdziļāko līdzjūtību viņas tuviniekiem un daudzajiem talanta cienītājiem.
Arno Jundze
