Latvijas Rakstnieku savienībā saņemta sēru vēsts – mūžības ceļos aizsaukta rakstniece Ilze Indrāne (23.04.1927 – 12.01.2025).
Ilze Indrāne (īstajā vārdā Undīna Jātniece) bija iespējams visiecienītākā un lasītāju iemīļotākā rakstniece padomju Latvijā, bet viņas optimistiskais romāns “Lazdu laipa” par sava laika skolēnu dzīvi – viena no populārākajām grāmatām, kas, mācību programmās iekļauta, tika lasīta ar neatslābstošu interesi un bez kurnēšanas. Rakstniece prata tajā rūgtajai ikdienai pretnostatīt romantisku optimismu. Portāls literatūra, kas fiksējis rakstnieces radošo veikumu, zina vēstīt, ka “viņa ir četru īsprozas krājumu, septiņu romānu, deviņu bērnu grāmatu un četru lugu autore. Īpašu atzinību guvuši romāni “Lazdu laipa” (1963), “Ūdensnesējs” (1971), kas ekranizēts Rīgas kinostudijā ar nosaukumu “Liktenim spītējot”, un “Zemesvēzi dzirdēt” (1984). Indrānes prozu raksturo romantiska pasaules uztvere, poētiski izteiksmes līdzekļi un bagāta valoda.” Rakstniece tiešām sāk ar romantismu, bet ne padomju laika kroņa optimismu, un tas sešdesmitajos gados uzrunā no socreālisma dogmām nogurdinātos lasītājus, aizskarot dziļākās sirds stīgas, ko tolaik apzināti klusināja valdošā ideoloģija. Tomēr nebūtu pareizi apgalvot, ka Ilze Indrāne būtu bijusi naiva optimiste. Savā deviņdesmitajā jubilejā viņa ar asarām acīs runāja par skarbo pēckara laika dubultrealitāti, kur, no vienas puses, darbojās okupācijas režīms un tā noteikumi, bet no otras puses, meža bunkuros joprojām slēpās nacionālie partizāni. Bet skola un bērni bija pa vidu starp šiem dzirnakmeņiem. Romānā “Zemesvēzi dzirdēt”, kas iznāk stagnācijas laika kulminācijas brīdī, mēs redzam pavisam citu autori, salīdzinot ar “Lazdu laipu”. Tajā vērojams rūgtums par nerealizētu dzīvi, par latviskās Latvijas zaudēšanu, kas tolaik šķita neizbēgama.
Atvadoties no rakstnieces, jānorāda arī tas, ka daudzas latviešu bērnu paaudzes ir izaugušas ar viņas grāmatiņām. Par to attiecībām ar lasītājiem liecina fakts, ka nosaukums “Tipsis, Topsis un Tedis” ir savā ziņā folklorizējies. Bet vēl jau ir “Cīņa ar milzi”, “Anemone”, “Meklēju zēnu ar zaļām acīm” un citas.
Ilzes Indrānes pēdējie iznācieni pie lasītājiem notika jau sirmā vecumā ar romānu “Dievsunīši” (2007) un stāstu krājumu “Divpadsmit logi” (2012). Vecumdienās Ilze Indrāne cik vien spēka turējās pie Lejaszīlēm. Pie vecajām mezglos savērptajam ābelēm, par kurām rakstniece teica – redz, kādi mezgli, tāds ir arī cilvēka mūžs.
Atvadīšanās no Triju Zvaigžnu ordeņa komandieres Ilzes Indrānes notiks ceturtdien, 20. februārī pulksten 12 Lejaszīļu mājās un pulksten 13.30 Madonas novada Praulienas pagasta Vistiņlejas kapos.
Izsaku līdzjūtību rakstnieces tuviniekiem un daudzajiem talanta cienītājiem.
LRS priekšsēdētājs Arno Jundze