Mūžībā devusies literatūrzinātniece, akadēmiķe, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle, valsts emeritētā zinātniece Vera Vāvere (31.12.1929 – 20.08.2025).
Par Veras Vāveres vienīgo darbavietu kļuva Valodas un literatūras institūts (kopš 1991. gada – Literatūras, folkloras un mākslas institūts), kurā nostrādāti gandrīz 50 gadi (1953–2001). 1964. gadā tika pieņemts lēmums paplašināt institūtā jau esošo literatūras vēstures un tekstoloģisko izpēti, veidojot jaunu – Teorijas – nodaļu jeb, kā toreiz teica, Teorijas sektoru, un jaunā pētnieciskā virziena izstrāde tika uzticēta Verai Vāverei. Teorijas daļu viņa vadīja 37 gadus, pulcējot jaunus pētniekus (Hariju Hiršu, Viesturu Skrauci, Janīnu Kursīti u. c.) un aicinot “pārkvalificēties” savus kolēģus.
“Vāveres laikā” tapuši pētījumi par latviešu romāna vēsturi (Ingrīda Kiršentāle), par stāstu un noveli (Maiga Mauriņa, Benita Smilktiņa), par traģēdijas žanru (Dzidra Vārdaune), par jaunāko latviešu dzeju (Milda Kalve), arī trīs pētījumi par prozu (“Prozas specifika”, “Prozas žanri”, “Prozas poētika”), kuru autori ir Teorijas daļas literatūrzinātnieki. Minami arī krājumi par citiem literatūras jautājumiem (“Žanrs un kanons”, “Kritika – teorija, vēsture, prakse” u. c.). Šajā laikā Vera Vāvere izveidoja pētnieciskos kontaktus ar kolēģiem Lietuvā, Maskavā, Armēnijā, kas deva ierosmes un jaunas idejas gan viņai pašai, gan citiem kolēģiem.
Otro elpu Vera Vāvere it kā ieguva 90. gados, kad tā īsti varēja nodoties savam sirdsdarbam – 20. gadsimta sākuma literatūras izpētei, kas nav iedomājama bez salīdzinošas literatūras pētniecības. Iznākusi kopā ar Ludmilu Sproģi uzrakstītā grāmata “Latviešu modernisma aizsākumi un krievu literatūras “sudraba laikmets”” (2002, Latvijas Literatūras gada balva), arī nopietnās arhīvu studijās balstītā monogrāfija “Viktors Eglītis” (2012, Latvijas Zinātņu akadēmijas Viļa Plūdoņa balva). Kopš 2003. gada Vera Vāvere bija Latvijas Rakstnieku savienības biedre.
Verai Vāverei piemita stratēģiska domāšana viņai uzticētajā pētniecības laikā: fundamentālie izdevumi, kas saistīti ar LFMI pērnā gadsimta 90. gados tapa ar viņas vistiešāko līdzdalību. Akadēmiķe bija stingra un prasīga kā zinātnisko darbu vadītāja, tomēr tā bija objektīva stingrība aiz kuras slēpās prasme iedrošināt, dot noderīgus padomus, pamācīt, norādīt uz kļūdām. Vienlaikus viņa prata aizstāvēt un neraustīt savus darbiniekus, neizšķīst sīkumos, virzīt uz rezultātu. Vera Vāvere bija godīga pret sevi, pret citiem un pret savu laiku.
Atvadīšanās no akadēmiķes Veras Vāveres notiks sestdien, 23. augustā, pulksten 10 Rīgas krematorijas Mazajā zālē.
Latvijas Rakstnieku savienības vārdā Izsaku līdzjūtību Latvijas zinātnieku saimei, LU LFMI un LZA, Veras Vāveres tuviniekiem un draugiem.
LRS priekšsēdētājs
Arno Jundze
