Pēteris Cedriņš (02.11.1964. – 08.08.2022.)
Pienākums. Uzrakstīt atvadvārdus draugam, ar kuru 30 gadu gaitā daudz būts kopā, ar kuru vēl nupat, 4. augustā, stunda norunāta pa telefonu. Angliski rakstošam kolēģim, kura tekstus esmu mazdrusciņ tulkojis un kurš savulaik dažus manus dzejoļus atdzejoja tik spoži, ka tie no viņa atdzejojuma tika pārtulkoti vēl vairākās citās valodās, un es ar tiem kā vizītkarti dabūju pabraukāt pa Eiropas dzejas festivāliem.
Dzimis ASV, bibliogrāfa Jāņa Cedriņa dēls, Viļa Cedriņa brāļadēls, pašā atjaunotās neatkarības sākumā pirmoreiz ieradās Latvijā un iepriekš neplānoti palika te uz visu atlikušo mūžu. Pēterim bija raksturīga milzīga mīlestība pret dzeju, nemitīga vēlēšanās dalīties ar tiem ASV dzejas virzieniem, kas viņam bija vistuvākie un kas Latvijā tikpat kā nav pazīstami. Apskaužama erudīcija dažādās kultūras jomās, ASV un arī Latvijas vēsturē un politikā, par kuru viņš bija gatavs diskutēt bez mitas. Pērkondārdoši smiekli, kas daudzus mēdza pat iztrūcināt. Domāju, ka viņa klātbūtnes pietrūks Rīgā, Daugavpilī, kur viņš savos Latvijas gados nodzīvoja visilgāk, Kaltenē, visur, kur šo klātbūtni nevarēja nepamanīt.
Paliek darbi – dzejoļi, dzejproza (šos tekstus viņš dēvēja par skrāpējumiem), ne pārāk daudzi, toties izcili latviešu dzejas atdzejojumi un – laikam pats galvenais, mūža darbs – gigantiska apjoma prozas opuss „Penetrālijs” (The Penetralium). Tā pirmās sešpadsmit nodaļas viņš man atsūtīja 2002. gadā – tur bija 1990. gadu Daugavpils ārkārtīgi sulīgi tvertā faktūrā, mistikas piesātinātas visai tumšas gara pasaules reminiscences, neaptverami bagāta, skaista, lokana angļu valoda, cauri strāvojoša pieķeršanās gan dzīves neglītajām un groteskajām pusēm, gan viņa mūža sievietēm, kas šais tekstos vienmēr paliks skaistas un mīlētas. Es viņam teicu: beidz, tas romāns ir gatavs, nestiep garumā, pieliec punktu un drukā nost (apjoms jau bija ap 400 lpp.). Bet viņš man neklausīja un gadu gadiem tik rakstīja un rakstīja klāt.
Viņu pamanīja garāmejoši ļaudis dārzā, puķēs, pie mājām Mērsraga pusē, kur pagāja viņa pēdējie gadi. Par māju nosaukumu viņš mēdza ar skumīgu smaidu jūsmot – „Raudas”. Viņa līķi atrada. Viņa tekstu pilnīgāka atrašana un apjēgšana mums vēl priekšā.
Latvijas Rakstnieku savienības vārdā izsaku līdzjūtību Pētera Cedriņa tuvākajiem cilvēkiem, draugiem un kolēģiem.
Jānis Elsbergs
