9. decembrī Londonā mūžībā aizgājusi dzejniece, atdzejotāja un jogas skolotāja Velta Sniķere (1920. gada 25. decembris – 2022. gada 9. decembris). Ar viņas aiziešanu noslēdzas spožais 20. gs. 20. un 30. gadu Rīgas jaunatnes loks, kuru likteņos daudz dramatisma, bet arī daudz brīvestības.

Velta Sniķere dzimusi ārsta Reinholda Sniķera ģimenē 1920. gada 25. decembrī Krievijā, Veļikije Lukos, bet ģimene drīz vien atgriezusies Latvijā. Sniķeru dzimta ir ar stiprām saknēm, labi izglītoti, plašā sabiedrībā pazīstami profesionāļi un sabiedriski darbinieki. Dzejnieces Latvijas laiks saistās ar Rīgas centru, kopš 1936. gada vasaras – ar Mežaparku. Viņa uzauga brīvā Latvijā ar brīvu garu, patstāvīgu un neatkarīgu dzīves redzējumu.

Piecu gadu vecumā tapuši Veltas Sniķeres pirmie dzejoļi, trīspadsmit gadu vecumā viņa sākusi rakstīt dienasgrāmatu aforismu veidā. Mācījusies Rīgas pilsētas 8. pamatskolā, Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā un studējusi vēsturi un filozofiju Latvijas Universitātē. Latvijā aizsākusies dzejnieces interese par jogu.Par Veltas Sniķeres pirmo publikāciju uzlūkojama dzejoļu kopa laikraksta “Tēvija” pielikumā “Zīlē” 1941. gada 29. augustā. Literatūrkritiķis Jānis Andrups atzinis, ka Veltas Sniķeres dzeju jau kopš pirmajām publikācijām galvenokārt sapratuši īsti dzejnieki un dzejas gardēži, tostarp dzejnieks Kārlis Skalbe, ka viņa pratusi dzejā ienākt bez klišejām.

1944. gadā atstājot Latviju, Velta Sniķere literārajās aprindās jau bija pazīstama kā dzejniece un bijis sagatavots arī dzejas krājums, viņa bija iepazinusi Austrumu filozofijas atziņas, kas daiļradei piešķir papildu dziļumu un nozīmi. 1944. gada rudenī Velta Sniķere kopā ar citiem jauniešiem nonākusi Vācijā, vēlāk Austrijā, kur strādājusi par tulci.

Kopš 1946. gada Velta Sniķere dzīvoja Londonā. Par Veltas Sniķeres dzīves filozofiju, dzīves izjūtu, arī par profesionālās darbības pamatu kļuva joga, visa mūža garumā viņa vadīja praktiskas un jogas filozofijas nodarbības. Londonā Velta Sniķere studējusi salīdzinošās reliģijas King’s College Londonā. Bijusi Rama Gopala indiešu dejas trupas dalībniece. Aktīvi darbojusies Starptautiskajā PEN klubā un vadījusi Trimdas PEN Londonas nodaļu, nerimtīgi visai pasaulei stāstījusi par Latvijas okupāciju un neatkarības centieniem, darbojusies Britu līgā Eiropas brīvībai (British League of European Freedom), bijusi viena no British Wheel of Yoga dibinātājām.

Interese par Austrumu filozofiju un mākslu Veltas Sniķeres dzīvē izpaudās vēl kādā jomā – dejā. Dzejas klausītāji allaž sajūsminājās par dzejnieces dzejas lasīšanas veidu, skandējumu papildinot ar roku un visa ķermeņa kustībām – mudrām. Tās aizgūtas no indiešu dejas kustībām, arī pašas dzejnieces jaunradītas – labākai dzejas domas izteikšanai.

Veltas Sniķeres dzeja publicēta  kopkrājumā “Trīs autori” (1950, kopā ar Dzintaru Sodumu un Ojāru Jēgenu), krājumos “Nemitas minamais” (1961), “Piesaukšana” (1967), “Pietuvoties vārdiem” (2003), “Pieredze” (2010), izlasē “Lietu mutes” (1991). 2009. gadā izdota biogrāfisku skiču un piezīmju grāmata “Savādībiņas”. Veltas Sniķeres dzeju iespējams lasīt arī angļu valodā – pirmie dzejoļi 20. gs. 60. gadu sākumā publicēti žurnālā “Zintis”, 1974. gadā kopā ar Andreju Eglīti izdots dzejas krājums “No such place lasts summerlong”, kam seko krājums “Husks” (1999, atkārtoti 2019), dzeja atdzejota vācu un zviedru valodā. 2019. gadā Veltas Sniķeres atdzejojumā angļu valodā iznāca grāmata “Dainas”, angliski viņa tulkojusi Andreja Eglīša, Zinaīdas Lazdas un Vizmas Belševicas dzeju. Savukārt latviešu valodā Velta Sniķere atdzejojusi Viljama Bleika, Rainera Marijas Rilkes, I. Jelineka, Česlova Miloša darbus.

Dzejniecei piešķirta PBLA Kultūras fonda Goda balva par dzejas izlasi “Pietuvoties vārdiem” (2004), viņa apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru (2007), saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu, izcilu un spilgtu devumu Latvijas dzejā un atdzejā (2019) un Ministru kabineta Atzinības rakstu par ieguldījumu Latvijas neatkarības idejas uzturēšanā un iedzīvināšanā latviešu trimdas sabiedrībā un izcilu sniegumu Latvijas literatūrā (2020).

Veltas Sniķeres dzīvei un daiļradei veltīts apceru un rakstu krājums “Gaisma un noslēpums” (2010) un vairākas filmas, 2020. gadā par godu dzejnieces simtgadei notika plaša zinātniska un radoša konference “Pieredze un redzējumi”.

Literatūrkritiķis Jānis Andrups reiz teicis, ka “Sniķeres dzejā ir tikai viņas pašas vārdi, viņas pašas pasaules atspulgošanās, un tas ir šīs dzejas spēks”, viņa dēvēta par avangardisti latviešu dzejā, par vienu no modernākām latviešu dzejniecēm, Anšlavs Eglītis viņas dzeju nodēvējis par buramvārdiem. Veltas Sniķeres dzejā ir daudz gaismas un klusuma, spējas klausīties sevī un otrā, dzejas simboliku nav viegli atminēt, tā sakņojas ne vien latviskajā, bet arī indoeiropiešu gara tradīcijā. Tagad šajā gaismā un klusumā ir aizgājusi pati dzejniece Velta Sniķere, atstājot savu dzejas un domu pasauli, kurā mums tagad meklēt atbildes.

Skrien gaisma pastalās spožās
Ūdeņus, manī brien.
Nesargā sirdi nekas.

Dzelmi nosargā dziļums,
Aci pasargā plaksts.

Nesargā sirdi nekas.

(“Spodrā bradātāja”)

Paldies Tev, mīļā Kunka Punka!

LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts