TOBIASA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS
Savā pēdējā ceļojumā devies Tobiass, viņš arī ESSE, viņš arī lasītāju iemīļotais rakstnieks Juris Zvirgzdiņš. Rakstnieka ieguldījums, īpaši bērnu literatūrā novērtēts ar daudzām godalgām – Pavasara balvu (2000), Pastariņa prēmiju (2001, 2009), Latvijas Literatūras gada balvu (2002, 2006), Lielo lasītāju balvu (2007, 2008, 2016), Starptautisko Jāņa Baltvilka balvu (2009, 2013) un 2012. gadā rakstnieks tika nominēts Astridas Lindgrēnas piemiņas balvai. 2020. gadā Juris Zvirgzdiņš saņēma Mūža balvu – Latvijas Literatūras gada balvu par ieguldījumu mūža garumā, arī pirmā grāmata, par ko rakstnieks būtu varējis saņemt LaLiGabas debijas balvu, kuras tolaik gan nemaz nebija, tika izdota jau autoram ar lielu, iesirmu bārdu. Stāsts “Loms” ar norādi “ironiskā proza” rodams 1982. gada žurnāla “Liesma” 12. numurā. Leonards Roze, jaunais censonis, filoloģiskais sausiņš un topošais literāts, tur redzams radošās un ikdienas dzīves pārdomās. Neuzkrītoša lavandas ūdens aromāta ietvarā rit sarunas par Krimu, Roņu salu un Čehoslovākiju, bet it īpaši – Māras dīķa apkārtni un Āgenskalna tirgu, jo tieši tai reģionā mīt ļaudis, kuros iejaukties, lai ieklausītos dzīves aktualitātēs un kreptīgajā valodā.
Lācis Tobiass, Jura Zvirgzdiņa milzīgās lāču kolekcijas galvenais lācis, patiesībā tās saimnieks, ceļojot no grāmatas grāmatā gandrīz trīs desmitgades, kļuva par bērnu visiemīļotāko un atpazīstamāko latviešu literatūras tēlu. Tobiass tika īpaši pagodināts – rotaļu lācis kā pirmais tūkstošgalvaina bērnu gājiena priekšgalā soļoja pāri Daugavas tiltam uz Gaismas pili, lai atklātu jaunās Nacionālās bibliotēkas ēku, bērnu literatūras centru. Tobiass, lācis Eliots, jenots – dažs no viņiem ir pirmais rotaļu lācis pasaulē – mitinājies Vašingtonā, visai respektablajā prezidenta Rūzvelta ģimenē vai bijis par cepuri pašam Bendžaminam Franklinam, varbūt lidinājies kā divas cekulainās zīles un torņa gailis šepat Rīgā, ap vairākiem Latvijas prezidentiem.
Tobiass draudzējies gan ar indiāņiem, gan japāņiem, amerikāņiem, zviedriem, austriešiem, vāciešiem un daudziem citiem. Par Tobiasu bibliotēkapstaigātāju un grāmatlasītāju pat nerunājot. Tāpat kā par Tobiasu pavasargaidītāju un lociņaudzētāju. Nacionālajā operā Juris Zvirgzdiņš kopā ar maestro Arčibaldo guvis milzīgus panākumus, operas “Kastors un Porcella” pirmizrādē. Un pēcāk kopā ar Dacīti, Billi, Aleksandru Čaku un Kārli Skalbi braucis Zvaigžņu tramvajā uz Zoodārzu, lai paklausītos Lauvas rūcienu un pavērotu Rijīgo Čūsku. Protams, apciemojis Lāču republiku un izbaudīji Rasas vasaru. Un kā mūsdienās pieņemts, globālā stilā (jo Tobiass ir moderns lācis) uzsaucis visiem “Have a Nice Day!” Varbūt arī tāpēc Jura Zvirgzdiņa darbi tulkoti tik daudzās valodās. Guvuši atzinību Vācijā, Somijā, Itālijā, Lietuvā, citās valstīs.
Juris Zvirgzdiņš bija viens no interesantākajiem sarunbiedriem, kurš nesavtīgi bārstīja savas oriģinālās prātulas, palikdams uzticīgs sev, bet esot tolerants pret sarunbiedru līdz pat savas kuplās bārdas saknēm. Kādreiz vaicāts, kā Juris Zvirgzdiņš spēj tik veiksmīgi strādāt kā līdzautors (“Odu kaiks” – kopā ar Vladi Spāri, Lienīti Medni), bērnu literatūrā (“No Rīgas līdz Rīgai. Tobiasa un Tamas lielais Eiropas bibliotēku ceļoums”, “Cekulaina zīle dzied…” līdzautorībā ar Ingunu Ulu Cepīti). Iespējams, tieši Jura Zvirgzdiņa tolerances dēļ. Rakstnieku vidū tādu nav daudz. Galu galā rakstnieks jau pēc definīcijas ir absolūts egoists. Juris Zvirgzdiņš ikvienu – bērnu vai pieaugušo – uzrunāja kā sev līdzvērtīgu.
Rakstnieka spēja viegli, bet ne vienkāršoti, rakstīt arī pieaugušo auditorijai, pie tam par smagām un sarežģītām tēmām, piemēram, ļaudīm pasaules karā. Kaut arī tas ir īsts Dancis uz virves. Un iemanījās lasītāju sasmīdināt arī šādā grāmatā. Kultūrvēsturiskie notikumi, ironija – Juri Zvirgzdiņu varētu uzskatīt par Marģera Zariņa tradīcijas turpinātāju, ja vien viņš nebūtu iedibinājis pats savējo.
Rakstnieks, viņš arī ESSE, spēja ironizēt gandrīz par jebko, par ekoloģiju, par eksistenciālām problēmām, – arī par nāvi. “Esse guļ gultā un gaida Nāvi. Nāve nenāk Essem apnīk gaidīt. Viņš ceļas, aiziet uz virtuvi un pagatavo sev dažas sviestmaizes ar sieru. Esse uzliek vārīties ūdeni tējai. Pie durvīm zvana Nāve. – Par vēlu tu esi atnākusi, par vēlu, – saka Esse. – Hmm…varbūt par agru, – saka Nāve. Abi samulst(..)”
Jura Zvirgzdiņa lasītāji viņa grāmatas vienmēr gaidījuši ar nepacietību –kā lielie, tā mazie, kuriem viņš dāvājis īpaši plašu bibliotēku. Juris Zvirgzdiņš rakstījis arī raidlugas, grāmatu tēli iedzīvojušies uz teātru skatuvēm. Bet sevišķi spilgtām krāsām (pat ja izmantota tikai melnā un baltā krāsa) Juris Zvirgzdiņš izzīmējies grāmatā par ESSI. Visu laiku lūkojoties spogulī. Kā tik daudzu, dažādās valodās tulkotu grāmatu autors, literāru godalgu ieguvējs, jūtas Latviešu Literatūras plauktā? Vai patiesi ir līdzīgs “mazajam holandietim” kā pats savulaik izteicies?
Guntis Berelis rakstījis: “Esse pieklauvē pie Latviešu Literatūras durvīm. LL atver, paskatās – tāds maziņš, jokains, nepareizi domājošs un vispār…Durvis aizcērtas. Esse neapmulst, padzīvo kādus gadus un tad speras atkal iekšā – bez klauvēšanas. LL iepleš acis un bezkaunīgi saka “Kur tu biji pazudis? Es tevi jau tik ilgi gaidu!”
Visdziļākā līdzjūtība Jura Zvirgzdiņa tuviniekiem, draugiem, daudzajiem lasītājiem!
RS, Inguna Cepīte
Atvadīties no Jura Zvirgzdiņa varēs otrdien 28. novembrī plkst. 14.00 Rīgas krematorijas Mazajā zālē.
