2025. gada 22. janvārī aprit 35 gadi, kopš Latvijas Rakstnieku savienība kļuva patstāvīga organizācija
un pieņēma lēmumu izstāties no PSRS rakstnieku organizācijas, kuras sastāvdaļa tā bija no savas
dibināšanas 1940. gadā.

Ir diezgan liels mīts, ka 1940. gadā dibinātā Latvijas PSR Rakstnieku savienība būtu tapusi patstāvīgi
un pēc Latvijas autoru iniciatīvas. Pēc Latvijas okupācijas, kad sākotnēji tika solīts atjaunot visas
Ulmaņa laikos aizliegtās demokrātiskās organizācijas, par patstāvīgu vietējo komunistu atbalstītāju
rīcību var tikt uzskatīta vienīgi Latvijas Rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības atjaunošana (dibināta
1917). Tas nepārprotami redzams Arvīda Griguļa un Jāņa Niedres atmiņās. Drīz pēc tam okupācijas
spēkiem lojālākie literatūras kolaboracionisti tika uzaicināti uz Maskavu, un pēc uzklausītajiem
striktajiem paskaidrojumiem par to, kā pareizi rīkoties un dzīvot padomju valstī, bailēs par savu
drošību tika nolemts nesen atjaunoto arodbiedrību nodot aizmirstībai un atmest kā nederīgu. Tās
vietā Maskavas uzraudzībā un pēc Maskavas parauga nodibināja Latvijas PSR Rakstnieku savienība,
kas darbojās kā PSRS Rakstnieku savienības nodaļa vai filiāle, pakļaujoties Maskavas statūtiem un
kārtībai.

Šo faktu apliecina vēl astoņdesmito gadu beigās izsniegtās sarkanās biedru grāmatiņas. Tās tika
drukātas un aizpildītas krievu valodā, un uz tām krievu valodā bija rakstīts – PSRS rakstnieku
savienība. Piederību Latvijai apliecināja vien ielīme latviešu valodā. Visus šos gadus mums tiek
apgalvots, ka biedrības dibināšana ir kaut kas principiāli jauns, jo bija arodbiedrība, bet nu tapa
savienība. Būtībā 1940. gadā nodibinātā biedrība vismaz sākotnēji bija VDK un PSKP kontrolēta
arodbiedrība, kas papildus arodbiedrībai raksturīgajai funkcijai – biedru sociālo jautājumu kārtošanai
– pamatā nodarbojās ar sociālistiskā reālisma jautājumiem un brīvā vārda iegrožošanu
komunistiskās partijas doktrīnu robežās, ar necieņu izturoties pret daudziem latviešu literatūras
sasniegumiem un meistariem.

Neraugoties uz sarežģīto dzimšanas vēsturi, Atmodas laikos rakstnieku organizācija kļuva par vienu
no galvenajiem brīvdomības “perēkļiem”: tieši rakstnieki ģenerēja neskaitāmas dumpinieciskas
idejas, tieši rakstnieki 1988. gadā sarīkoja leģendāro Latvijas Radošo savienību plēnumu, kurā pirmo
reizi publiski tika paziņots tas, ka Latviju 1940. gadā okupēja padomju karaspēks. Tieši rakstnieki ar
organizācijas biedru akadēmiķi Jāni Stradiņu priekšgalā nodibināja staļinisko noziegumu izpētes
komisiju. Savukārt Benjamiņu nams janvāra barikāžu dienās kļuva par vienu no patvēruma vietām
barikāžu dalībniekiem. Atzītas latviešu dzejnieces un rakstnieces toreiz naktīs vārīja zupas un
gatavoja tēju barikāžu dalībniekiem. Šie fakti laika gaitā pamazām pārklājušies ar aizmirstības
putekļiem.

Pilnīgi no aprites ir pazudis tas, ka 1990. gada  22. janvārī rakstnieku kopsapulcē tika pieņemts
vēsturisks dokuments — pirmie Latvijas Rakstnieku savienības statūti 50 gadu laikā. Ar šo aktu
Latvijas Rakstnieku savienība oficiāli izstājās no PSRS rakstnieku organizācijas un kļuva par neatkarīgu
biedrību. Toreizējais Rakstnieku savienības priekšsēdis Imants Auziņš, kura vadībā tas notika,
intervijās medijiem apgalvoja, ka ar PSRS Rakstnieku organizāciju, iespējams, tikšot parakstīts kāds
sadarbības līgums.

Raugoties uz to dienu notikumiem ar šodienas acīm, redzam, ka Latvijas rakstnieki izstājās no PSRS
vairāk nekā pusotru gadu pirms valstiskās neatkarības atgūšanas. Šis solis nozīmēja atteikšanos no
daudzām privilēģijām un priekšrocībām, kādas padomju režīms piešķīra saviem kultūras
darbiniekiem. Staļina laikos iedibinātā intelektuāļu piebarošana, tā pērkot lojalitāti režīmam, vairs nebija pieņemama. Intelektuāļu alkas pēc brīvības kļuva stiprākas par iespēju turpināt dzīvi apzeltītā
būrītī. 1990. gada 22. janvārī nākotne bija nezināma, bet atpakaļceļš tika nocirsts. Iespējams, tas bija
viens no tiem svarīgajiem soļiem, kas iedrošināja pārējo Latviju pagriezties pretim atdzimšanai.

Pirmajās neatkarīgās biedrības statūtu redakcijās tika norādīts, ka Latvijas Rakstnieku savienība ir
Latvijas PSR rakstnieku savienības un Latvijas Rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības tradīciju
mantiniece. Pēc neatkarības atjaunošanas LRS tika piedāvāts atgūt arī arodbiedrībai piederošo
Siguldas pili, kas tolaik bija nolaista līdz avārijas stāvoklim. Biedrībai toreiz vairs nebija līdzekļu tās
atjaunošanai, tāpēc darījums nenotika. Tomēr šāds piedāvājums netiktu izteikts, ja organizācija
netiktu atzīta par šīs arodbiedrības mantinieci. Laiks būtu pieņemt, ka rakstnieku organizāciju vēsture
Latvijā nesākās ar 1940. gadā nodibināto savienību, kuras pirmie biedri, ar dažiem izņēmumiem,
nebūt nebija ne vadošie, ne arī labākie Latvijas rakstnieki. Pienācis laiks sekot savu kolēģu igauņu un
lietuviešu piemēram un atzīt, ka rakstnieku organizāciju vēsture Latvijā ir senāka.

Tagadējās Latvijas Rakstnieku savienības vārdā izsaku pateicību visiem, kas 1990. gada 22. janvāra
pilnsapulcē nobalsoja par neatkarību. Lai atmodas laika notikumi nepazustu, aicinu mūsu autorus,
kuri piedalījās vēsturiskajā pilnsapulcē un citos to dienu vēsturiskajos notikumos, sūtīt uz Latvijas
Rakstnieku savienību savas atmiņas.

Foto pārpublicēts: https://jaunagaita.net/ / RMM arhīva nr. 1456