Pirmdienas vakarā Latvijas mediju vidi pāršalca sēru ziņa. Mūžībā aizsaukts dzejnieks, diplomāts un Atmodas laiku politiķis Jānis Peters (30.06.1939. – 27.01.2025).
Viņš bija ilggadējs Latvijas Rakstnieku savienības biedrs un tās vadītājs visdramatiskākajā biedrības pastāvēšanas laikā no 1984. līdz 1989. gadam, laikā, kad Latvija izrāvās no kompartijas uzraudzības un uzņēma kursu uz neatkarības atjaunošanu. Liels nopelns tajā bija arī pārdomātajām un drosmīgajām rakstnieku iniciatīvām. 1989. gadā sīvā priekšvēlēšanu cīņā ar interfrontes spēkiem Jānis Peters tika ievēlēts PSRS Tautas deputātu padomē. Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas viņš kļuva par Latvijas Vēstnieku Krievijas federācijā un darbojās šajā amatā no 1991. līdz 1997. gadam. Bet pirmām kārtām Jānis Peters bija izcils Dzejnieks. Viņš, kā īstam valodas burvim pienākas, pārvaldīja gan spēka vārdus, gan mīlas vārdus, gan dziesmu vārdus. Jānis Peters savā dzejā prata uzrunāt lielus un mazus, bērnus un pieaugušus, bija arī viens no talantīgākajiem specifiskajā teātra izrāžu dziesmu tekstu žanrā, kur tikai retais meistars prot piešķirt attiecīgās izrādes varonim tās īpašības, kas viņu uz skatuves vislabāk raksturo. Dzejnieka sadarbība ar komponistu Raimondu Paulu dziesmurades jomā ir 20. gadsimta otrās puses Latvijas kultūras kanonā ierakstāma vērtība.
Pēc aiziešanas pensijā Latvijas Rakstnieku savienības darbā Jānis Peters piedalījās maz, sakot: manas paaudzes laiks ir pagājis, tagad lai strādā jaunie. Pēdējā reize, kad viņš biedriem pauda viedokli, bija tad, kad pēc Jāņa Rokpeļņa paziņojuma par sadarbību ar VDK, biedru vidū notika slēgta diskusija par Čekas maisiem. Jānis Peters vienmēr paliks atmiņā ar savu jaudīgo stratēģisko domāšanu vairākus soļus uz priekšu un mērķtiecīgo prasmi panākt rezultātu.
Ar Jāni Peteru biežāk saskāros savās televīzijas un avīzes žurnālista gaitās jau pēc tam, kad dzejnieks bija beidzis savu diplomāta darbu, atgriezies Latvijā un turējās nostāk no jebkādas sabiedriskās dzīves, pa reizei dāvinot lasītājiem kādu jaunu savu dzejas grāmatu, kas joprojām runāja no sirds uz sirdi. Viņš bija izcils intervējamais, ar labu humora izjūtu un prasmi spriest kopsakarībās. Jāņa Petera teiktajā šādās reizēs allaž bija sajūtams tas, ka viņš strādājis par diplomātu, sirdī palikdams Dzejnieks. Lai cik pašam būtu grūti ar veselību, Jānis Peters nekad par to nesūdzējās, drīzāk pajokoja. Lūdza vien, lai savienība nedod tālruņa numuru tiem, kas gribētu dzejnieku aicināt uz kādu pasākumu, jo vairs nebija spēku uzrunāt publiku tā, kā viņš pats to gribētu. To, kāds Jānis Peters bija, vislabāk liecina epizode, kad dzeltenajos medijos parādījās ziņa – dzejniekam atkal slikti ar veselību. Toreiz zvanīja no Kultūras ministrijas un lūdza noskaidrot, kā viņi var palīdzēt – dzejnieks vēlējās mieru un savus kontaktus tiešām nevienam nedeva. Peters atbildēja saguris, bet vieglu smaidu balsī. Nē, viņam neko nevajagot un viss esot kārtībā, cik nu tas viņa vecumā iespējams: labākie mediķi un aparatūra. Tad tomēr piekrita apdomāt un teica, lai piezvanu pēc nedēļas. Piezvanīju. Dzejnieks teica, ka ir izdomājis – ja viņi grib palīdzēt man, lai palīdz visiem un paaugstina VKKF mūža stipendiju. Tā ir tik niecīga, ka par to pat zālēm neiznāk. Šī saruna notika vasarā un es informēju par dzejnieka sacīto. Pēc pusgada, pieņemot jauno valsts budžetu, VKKF stipendijas tika palielinātas.
Dzejnieka Jāņa Petera pēdējā griba bija, lai viņa bēres notiktu privāti un tajās piedalītos tikai paši tuvākie: ģimenes locekļi, radi un draugi. Respektējot šo vēlēšanos, dzejnieka talanta cienītājiem atvadīties no Jāņa Petera būs iespējams, veicot cieņpilnus ierakstus Jāņa Petera piemiņas grāmatā. Tā būs pieejama Rīgas Latviešu biedrībā (Rīga, Merķeļa iela 13) sestdien, svētdien, pirmdien un otrdien no pulksten 12 līdz 20.
Latvijas Rakstnieku savienības vārdā izsaku visdziļāko līdzjūtību Jāņa Petera ģimenei, draugiem un daudzajiem talanta cienītājiem Latvijā un pasaulē.
LRS priekšsēdētājs Arno Jundze