Andrejs Pumpurs – dzejnieks, jaunlatvietis, tautiskā romantisma pārstāvis un eposa «Lāčplēsis» radītājs. Andreja Pumpura dzīves galvenais kredo ir bijusi tauta, tās liktenis gadsimtu gaitā, mentalitāte, dzīvesziņa, folklora un tradīcijas. Jāzeps Rudzītis monogrāfijā «Andrejs Pumpurs» (1991), rezumējot autora dzeju, raksta, kā tā «pauž latviešu tautas identitātes ideju» (215. lpp.). Šis rezumējums atbilst A. Pumpura daiļradei kopumā, jo identitātes jautājums aktuāls arī atmiņu tēlojumā «Tēvijā» (pilnībā publicēts tikai 1980. gadā), nepabeigtajā romānā «Kurmis» (fragmenti pirmoreiz publicēti pēc autora nāves laikrakstā «Dzimtenes Vēstnesis» 1911. gadā), protams, eposā «Lāčplēsis» un stāstā par senprūšu likteni «Erkus Munte» (1875, «Pasaule un Daba»). Vienīgais sacerējums, kurā dominē autora vērojumi svešajās zemēs, t.i., Krievijā, Ukrainā, Moldovā, Rumānijā, Serbijā, ir ceļojumu apraksts serbu-turku kara laikā «No Daugavas līdz Donavai» (1896).
Andrejs Pumpurs (dzimis 1841. gada 22. septembrī, miris 1902. gada 6. jūlijā) piedzima Lieljumpravas «Ķeirānu» mājās muižas vīndedža ģimenē. Daugava vienmēr bijusi A. Pumpuram blakus – gan bērnībā, gan mūža nogalē, kad, dienot Krievijas cara armijā, viņa dzīve sasaistījās ar Daugavpili. Dzīves laikā strādājis dažādos amatos dažādās Latvijas vietās: bijis laukstrādnieks, koku pludinātājs un mērnieka palīgs Rembatē, Jumurdā, Ērgļos, Taurupē. Pildot mērnieka pienākumus, A. Pumpurs nokļūst Vecpiebalgā, un šo periodu autora biogrāfs Jāzeps Rudzītis dēvē par laimīgāko A. Pumpura mūžā, jo tur tika sastapta nākamā dzīvesbiedre un daudzi domubiedri, kurus vienoja pulciņš «Ķirpji», kurā tika pārrunātas aktualitātes, notika literārie priekšlasījumi. Pulciņa dalībnieku vidū bija M. Kaudzīte, J. Jurjāns, J. Pilsātnieks, A. Stērste. A. Ieviņš u.c. Šajā laikā laikrakstā «Baltijas Vēstnesis» tika publicēts pirmais Andreja Pumpura dzejolis «Hīna kaps» (1869). Vēlāk pārcēlies uz Rīgu, kur aktīvi darbojies Rīgas Latviešu biedrībā. 1876. gadā Andrejs Pumpurs iestājās armijā. Jāpiebilst, ka cara armijā Pumpurs iestājās pašlepnuma un trūkuma dēļ: Latvijā neatradis sev piemērotu un labi atalgotu darbu, viņš gadu pēc kāzām (1876. gada augusta sākumā), pat nebrīdinot tuviniekus, devās uz Krieviju labākas peļņas meklējumos. Taču Krievijā dzejnieka darba rokas nebija vajadzīgas, tikai laimīgas sagadīšanās dēļ A. Pumpurs uzzināja par sludinājumu avīzē, kurā bija izsludināta brīvprātīgo kareivju pieteikšanās serbu-turku kara karavīru rindās. Karavīra karjerā A. Pumpuram noderēja mērnieka zināšanas, un viņu uzņēma kā oficieri – kara topogrāfu. Būdams karavīrs, bijis Balkānos, dažādos Krievijas novados un Ķīnā. No 1895. gada strādājis par militāro ierēdni Daugavpils intendantūrā — pavadījis armijas sūtījumus uz Āziju. Šajā iestādē varēja strādāt ar nosacījumu, ka vai nu darbinieks ir aristokrātiskas izcelsmes, vai iemaksāta liela drošības nauda. A. Pumpuram nebija neviens no šiem priekšnoteikumiem, toties tika dabūta rekomendācija, kas zemnieku kārtas latvietim pavēra ceļu labi apmaksātam darbam dzimtenē.
Latviešu literatūrā no Rietumeiropas literatūras tika aizgūta interese par folkloru kā nacionālās identitātes apliecinātāju, kas veicināja gan nacionālo atmodu, gan arī aizsāka intensīvu nacionālā eposa meklējumu laikmetu. Tautiskā romantisma spilgtākie pārstāvji latviešu literatūrā ir Juris Alunāns, Auseklis, Krišjānis Barons, Andrejs Pumpurs.
19. gs. Eiropas ziemeļaustrumos aktualizējas eposa nepieciešamība, jo daudzām tautām nākas apliecināt sevi kā nacionālu vienību, kā tautu un savu pastāvēšanu. Arī latviešu mitoloģijā, folklorā sāka meklēt eposa saknes.
Par latviešu eposa iespējamību senatnē interesējās jau kopš 18. gadsimta, piemēram, vācu tautības rakstnieks, publicists Garlībs Merķelis (sarakstījis teiku – dziedājumu «Vanems Imanta» (1802)), kurš izsaka iespējamību, ka latviešiem episkas dziesmas ir bijušas, tikai tās gājušas bojā. Intensīvi par eposa esamību interesējās 25 gadu garumā – no 19. gs. 60. g. vidus līdz 90. g. beigām. Jaunlatviešiem domas par eposa eksistenci dalījās (piemēram, Jēkabs Zvaigznīte uzskatīja, ka eposa nav bijis, savukārt Juris Alunāns – ka ir bijis), bet vācu tautības autori 19. gs. nogalē uzskatīja, ka latviešiem to liriskā rakstura dēļ nav bijušas episkas dziesmas. Literatūrvēsturnieks, folklorists, rakstnieks Jēkabs Lautenbahs pieļāva, ka eposs nav zudis, bet gan sairis sīkās vienībās, kuras apkopojot var eposu restaurēt. Eposa idejas rodamas gan plaša rakstura episkos darbos (tātad eposa radīšanas mēģinājumi), gan īsos balādiska rakstura teiku pārdzejojumos. Radās tā saucamie pseidomitoloģijas piemēri – izdomāti tēli. (Rudzītis J. A. Pumpura eposs «Lāčplēsis» // Pumpurs A. Lāčplēsis. R: Zinātne, 1988, 66.–67. lpp.) Auseklis, gatavojoties rakstīt eposu «Indulis» (saglabājies neliels plāna uzmetums par to, kā senie latvieši pārcēlušies no Indijas uz Dzintara zemi), rakstīja dzeju ar teiku un pasaku motīviem. Bija arī citi, kuri radīja savas eposa versijas, piemēram, Friča Mālberga poēma «Staburags un Liesma» (1868), Ernesta Dinsberga poēma (episks dzejojums) «Maijas Roze» (1890), Jēkaba Lautenbaha dzejojumi «Zalkša līgava» (1880), «Dievs un Velns» (1885) un «Niedrīšu Vidvuds» (1891). Trīs nepabeigti, bet publicēti darbi Rainim tiek saukti par eposiem: «Epus 1905», «Septiņi malēnieši» un bērnības eps «Saules gadi». Saglabājušās piezīmes par vēl trīs eposu uzrakstīšanu atbilstoši grieķu tradīcijai: uz tautasdziesmām bāzēts eposs būtu veltīts sievietes liktenim, bet uz teikām – vīrieša varonībai. Vēl Rainis gribēja radīt vēsturiski orientētu eposu, kura darbība risinās 13. gs., un vienā varonī apvienot divus – zemgaļu Nameju un lībiešu Imantu. Taču Raiņa vislielākais nopelns ir tas, ka tieši Andreja Pumpura eposs «Lāčplēsis» ir ieguvis latviešu nacionālā eposa statusu, jo viņš A. Pumpura eposu atdzīvināja dramaturģiski, radot lugu «Uguns un nakts» (1905) un tā otru elpu iedodot arī Pumpura eposam «Lāčplēsis».
Dzeja
Lāčplēsis (eposs, 1888)
Tēvijā un svešumā (1890)
Proza
No Daugavas līdz Donavai (1895)