No Ilzes Bindes-Ērgles atvadoties

Mūžībā devusies dzejniece Ilze Binde–Ērgle –  Imanta Ziedoņa, Ojāra Vācieša un  Māra Čaklā līdzgaitniece (07.07.1941 – 25.01.2021). Dzejniece, kuras galvenā dzīves un dzejas tēma bija bērni, ģimene, mīlestība, daba un Dievs. Viņai bija brīvs gars, ne no kā nebaidījās, pat smagajos padomju laikos. Sākoties atmodai, ir rakstījusi arī skarbus dzejoļus, paužot savu attieksmi pret pastāvošo varu.

Var tautai pāri stāvēt,

tautu nievājot,

Var tautai pāri stāvēt,

tautu saudzējot,

Var tautai vidū stāvēt,

tautu stiprinot.

Es arī gribu

tautas vidū būt.

Strādājusi Jaunatnes teātrī par biļešu kontrolieri un paralēli rakstījusi dzeju. 1971. gadā izdeva savu pirmo dzejoļu krājumu “Traki circeņi ”, par ko saņēma  atzinību kā jaunā dzejniece. Tika uzņemta rakstnieku savienībā. Valmieras teātrī tapa dzejas un mūzikas uzvedums ar jaunās grupas “Menuets” mūziķiem, kas dziedāja komponista Imants Kalniņa dziesmas ar Ilzes Bindes un Andra Bergmaņa vārdiem. Kā pazīstamākā ir dziesma “Kamēr saule vēl nenoriet”. 1978. gadā iznāca otrais dzejoļu krājums “Lai palika galotnīte”, 1982. gadā trešais krājums “Tēva mājas” un zelta graudi 1993. gadā krājumā “Ozols nātrēs”. 

Kad svešas tautas gars sāk manas tautas bērnos iemājoties,

Kad ņēmēju ir dzimis vairāk nekā to, kas iespēj dot,

Kad pārkārtošanās ir visur, bet nekur nav kārtības.

Man gribas kaukt kā ievainotam zvēram

Un noslīkt Daugavā, kas  melna tek caur izvarotiem krastiem.

 Es Dievu aizlūdzu par katru, kas vēl māk

Ar mani manas tautas mēlē parunāt.

Dievs, stāvi manai mazai, izmocītai tautai klāt.

Pa to laiku bija piedzimusi vecākā meita, dēls, vidējā meita un pastarīte. Ar bērniem un mazbērniem arī viņa ir apdāvināta– četri pašas, četri audžu un nu jau deviņi mazbērni un vēl četri mazmazbēni. Audžubērni nu jau izauguši un katram sava ģimene un bērniņi. Daudzi, ko mīlēt, daudzi, kam skaitīt priekšā dzeju vai stāstīt stāstus, anekdotes. Viņai ļoti patika jokot.

Nevienam neatdošu

Savu baltu māmuliņu,

Ne velnam, ne Dievam,

Ne baltsmilšu kalniņam

Kā tad tu

Viena spēsi

Sav’ māmiņu noturēt?

Es ieslēpšu māmulīti

Mazu bērnu pulciņā,

Nāve nāks, garām ies,

Bērnus vien redzēdama.

Bet tie bērni

Klausīsies:

” …ne sunīša kājām spert,

ne guntiņas pagalīti”

Bet tie bērni mācīsies

Skudru takas nesamīt.

Strādājusi Latvijas televīzijā, Raiņa literatūras un vēstures muzejā par sekretāri un Ojāra Vācieša muzejā par ekskursiju vadītāju. Ir tapušas dziesmas ar Jura Karlsona, Ulda Stabulnieka un Lolitas Vambutes mūziku. Ilzes vīrs ir iedvesmojies un sarakstījis vairākas dziesmas ar Ilzes tekstiem.  

Lielu savas dzīves daļu pavadījusi skaistajā Vidzemē–  Cēsu pusē.  Piedzimusi Spārē, vecākiem bēgot no Rīgas, jo tuvojies karš.  Pēc daudziem gadiem atgriezusies šajā pusē, lai dienas pavadītu bērnu klaigu un skrējienu skaņās.  Dzīve kļuva rāmāka, kad bērni pieauga un kur nu kurais devās plašajā pasaulē – uz Īriju, Kanādu, Vāciju, Edinburgu un  Pēterburgu. Bet vienmēr bija fotogrāfijas un video, par kuriem priecāties, vērojot, kā bērni aug. 

Ilze bija liela optimiste un daudz ko “neņēma galvā”, jo tikai tā var izdzīvot uz šīs pasaules.

Ceļš, lūdzu es tevi,

Neieved neceļā!

Ceļš, lūdzu es tevi,

Ved mani tā,

Lai es nejustos pavadā!

Ceļš, lūdzu es tevi,

Nebeidzies, ja es apstājos atpūsties!

Ceļš, lūdzu es tevi,

Ko citu man lūgt?

Gribu vēl brītiņu

Dzīva būt.

Grūtajos brīžos palīdzēja ticība Dievam. Divas no meitām ir lielas dziedātājas un kalpo draudzē slavēšanas grupā. Kaut dzīvoja laukos, reizēm  brauca uz Rīgu, lai piedalītos dievkalpojumos, klausījās Kristīgo radio. Radio viņas dzīvē ieņēma lielu lomu,  pēdējos gados klausījās Radio1, pat naktīs. 

Attīstoties modernajām tehnoloģijām, Ilze sekoja līdzi sociālajos tīklos, bieži atrada draugus un domu biedrus. Dalījās ar savām pārdomām un rakstīja komentārus. Pasūtīja bildes un veidoja foto albumus ar sev mīļiem un tuviem cilvēkiem. Nu šis albums ir kā laikabiedru atmiņas,  daudzu jau nav vairs starp mums–  un nu, arī Ilzes. Daudzu cilvēku atmiņās viņa paliks kā mīļa vecmāmiņa, bet reizēm kādam arī varēja pateikt  kādu dzēlīgu vārdu, ja viņai tas tajā mirklī šķita svarīgi. 

Pēc viņas paliks daudz bērnu un  dažas dziesmas ar viņas vārdiem.

Dzejnieces meita Ieva Muktupāvela

Līdzīgas ziņas