Atvadu vārdi Uldim Bērziņam

Amanda Aizpuriete

ULDIM

skan aizvien spalgāk zvans

plēš pušu miklā gaisa slāņus

ieplēš dvēseli

no plaisas sulo atmiņas un laiks

mans serdes laiks aiz gadu apļu svēdrām

Gunta Šnipke

***

Vaļa dvēsele vaļā

Putu čumuriņš zilzaļā okeānā

Debesis negāzīsies

Ne zeme

Valis tur

Valodu

Pārējais pārejošs

Bezgalīgajā plānā

27.03.2021.

*

Melš, ka ar Ulda Bērziņa aiziešanu beidzies vesels laikmets latviešu literatūrā. Nepiekrītu. Ulda dzejas izcilais savdabīgums drīzāk varētu tapt par jauna latviešu dzejas laikmeta sākumu. Turklāt Uldis bija Cilvēks. Man šķiet, viņš itin labi satiktu ar ikviena laikmeta ļaudīm. Diemžēl ar šo “laikmetu izbeigšanos” latvieši ne reizi vien attaisnojuši savu mazspēju godam turpināt ģēniju aizsākto. Kas tad te (pa savam) turpina to līmeni, ko pieteica Uldis? Pāris vien (Inga Ābele, Jānis Lejiņš…). Pārējie lielie talanti tomēr dod priekšroku zemiem sava talanta griestiem. Nevis daiļliteratūrai. Turklāt to veicina tas, ka nopietnas literatūrzinātnes un kritikas vietā šobrīd mums ir viduvēja klabēšana. Ceru, ka Tavs laikmets, Uldi, tomēr nav beidzies!

Viktors Avotiņš

Gadu gadiem Uldis teica: “Es esmu hedonists.” Jā, dzīves baudītājs ar vēlmi pašam sev sasniegt iespējami lielāko apmierinājumu. Tajā pašā laikā viņš nekad neteica, ka ir ideālists, kaut arī sabiedrības darbības un attīstības sapratnē, tāpat politikā, kultūrā un cilvēku attiecībās domāja tikai par nevainojamiem paraugiem, aktīvi iedzīvinot tos kā savu centienu augstākos galamērķus un stimulējot uz tiem tiekties arī citus. Tā viņš iesaistījās dažādu tautu samierināšanas akcijās un radīja tās, tā piekrita vadīt Raiņa dibināto sociāldemokrātu partiju, ielikdams kāju Latvijas politikā un sabiedrības vēsturē. Tā viņš rakstīja savu dzeju, izveidodams pats savu stilu un rādīdams līdz tam nezināmas iespējas vairāku paaudžu dzejniekiem. Tā viņš izvēlējās un tulkoja klasiskus tekstus – sarežģītus pamatdarbus no šīm nolūkam īpaši apgūtām valodām, ļaujot mūsu valodu un literatūru novietot uz pasaules vērtību pamatiem. Viņš darīja atšķirīgo daudzās jomās. Un gadu gadiem, uzmundrinot citus, atkārtoja vēl un vēl: “Mēs esam renesanses cilvēki.” Nē, mēs neesam. Viņš bija.

 Inese Paklone

Vēstules vietā

Neardievojos, lai gan laikmets ir prom kopā ar Tevi – tas bija un ir arī manējais. Mūsu pēdējās sarunas laikā Ventspilī Tu pie galda skaļā balsī teici, ka nomirsi. Es apsaucu, sak`, nepieklājas tā runāt, Tas Kungs dzird. Tu atbildēji, ka Tam Kungam esot cits kas, ko darīt. Bet – noklausījās gan. Man žēl.

Dagnija Dreika  

Neesmu pazinusi nevienu citu, kurš tik reti būtu teicis “es” un “man”. Nevienu, kuram tādā mērā kā Tev neliptu klāt netīrumi un banalitātes – un ne tāpēc, ka Tu būtu no tiem kaut kā īpaši vairījies. Pazīstu tādus, kas pacels no zemes puķi vai sabrauktu putnu, bet maz būs tādu, kas rūpīgi lasīs no ceļa brūnus, glumus gliemjus, lai nebūtu tiem jākāpj virsū. Jo tiesības uz šo pasauli ir visiem, visi dara to krāšņāku. Pat ziņu pienesēji. Bet ir jāiestājas vienmēr par mazāko un vājāko, par to, kuram tiek darīts pāri. Un vēl vienmēr ir jāiestājas nevis par ideju, kas nepazīst cilvēka žēluma, bet par taisnību un patiesību, kādu tu, savā vēstures kaktā iesviests, nevari – nedrīksti — neredzēt. Tevis ir bijis tik daudz un tik visur. Stokholma, Helsingborga, Elsinora, Helsinki, Lapzemes fjeldi un Kiruna, Prāga, Krakova, Lībeka, Berlīne, Bonna, Ķelne, Annaberga, Brēmene, Getingene, Minhene, Viļņa, Tallina, Stambula, Lefkoša, Pila, Girne, Pergama, Atēnas, Liepāja, Dubulti. Un Rīga, ko “mūsu leģenda nevij” – tomēr, tomēr.

Pats Tu diez ko neievēroji pamācību, kas dzejolītī, kuru man iemācīji toreiz fjeldos “Haddini bil, Süleyman” – “Zini savu mēru, Suleiman.” Paldies Tev par to.

Ieva Lešinska

Valodas vērsis iekāpis mūžībā. Uldis Bērziņš (17.05.1944–24.03.2021)

Kad aiziet liels dzejnieks, dzīves ainava mainās uz neatgriešanos. Gan tā, kas ārā, gan tā, kas katram iekšā. Nav vairs tā ozola. Plauktā nav atrodama valodas galoda, tā tur vairs nestāv, ir titāna atstātas grāmatas un manuskripti. Bitei uzslietas zelta trepes, lai tā medainām kājiņām nepaklūp. Marta sniegs retām pārslām pārskrien pār vaigu un vajag paklusēt, bet, lai noturētu līdzsvaru, cilvēkam vajadzīgi vārdi. 

Uldis lasa dzeju, Uldis tulko, tad saka: “Man garšo jēra tauki!” Tad saka – “Braucam uz Afganistānu lasīt dzeju latviešu karavīriem, vai brauksi man līdz?” “Vai vīns vēl ir?” Tad runā arābu mēlē, tad stāsta par Ījaba ciešanām tā, it kā tās tikko notikušas, tad draugu pulkā viegli un šķelmīgi smaida savā 70 gadu jubilejā, ko svin savā pagalmā Maskavas forštatē ziedoņa triumfa brīdī. Ar bērniem un mazbērniem, ar mums. Pagalma koku paēnā, putniem gavilējot pārlaicīgi. 

Uldis pats ir pasaules kultūras kanons, bet labi, ka ielika arī Latvijas kanonā.

Iestājās par taisnību, ko mīlēja un aizstāvēja. Būdams pazemīgs cilvēks, reizēm sacēlās pret savu pazemību.

Viņa devums mūsu kultūrai, valodai un mums ir titānisks. Par to mūžīga pateicība un mīlestība.

Viss mainījies ainavā. Pagaidām vēl paliekam mēs, kuri bez Ulža Bērziņa klātbūtnes šajā dzīve visdrīzāk būtu citādāki cilvēki..

Ar Ulža devumu katrs var iepazīties enciklopēdiju šķirkļos, bibliotēkās, viņa sadzejotajās un tulkotajās grāmatās, – tas ir titānisks. Atdzejojis no ģermāņu, turku, slāvu, semītu, irāņu, skandināvu, senebreju valodām, ļāvis mums lasīt pasaules pieminekļus latviski. Latviešu valodu vērtis okeānisku, līdzvērtīgu lielajām pasaules valodām. Pateicoties Uldim, neatpaliekam, varam burāt pasaules kultūrā.

1980. gadā Uldis ienāca kā jaunas poētikas zibens ar „Pieminekli kazai”. Savus dzejoļus bieži vien nosapņoja un no rīta pierakstīja. Retu reizi piezvanīja un tos lasīja. Atdzejojis Vislavu Šimborsku, Jaroslavu Seifertu, Fāzilu Hisni Dāglardžu, Rasulu Rza, Tomasu Transtremeru, Saadī, Veļimiru Hļebņikovu, Česlavu Milošu un daudzus citus. Bībeles, Korāna, “Dziesmas par manu Sidu”, “Vecās Eddas” pārcēlājs latviešu mēlē, lai mēs varam runāt. 

Kas gan šodien mēs būtu bez šīs gudrības?

Līdzjūtība ģimenei, piederīgajiem, kolēģiem, draugiem. 

Liāna Langa

Latviešu literatūras milzis Uldis Bērziņš ir unikāls visā pasaules rakstniecībā == savā daiļradē viņš organiski, saviski ar patiesu ģēnija vērienu un dziļumu savienoja Rietumu un Austrumu literatūru tradīcijas — gan  senās, gan mūsdienīgās, apgūstot tās ne no svešiem atdzejojumiem, bet no neskaitāmām oriģinālvalodām.
Jānis Rokpelnis

Uldim piemita liels iekšējais plašums, kas izpaudās visā – viņš rakstīja plašā rokrakstā ar lieliem burtiem no vienas lapas malas līdz otrai. Viņš arī savus dzejoļus lasīja ar plašu elpu. Viņa valodu zināšanas bija apbrīnojami plašas, tāds pats bija atdzejoto autoru loks. Viņā tik plašu telpu aizņēma literatūra un radošais impulss, ka nebija vietas ļaunumam, ikdienas sīkumiem un tukšai laika nosišanai.

Lielai dvēselei, mūžībā aizejot,

Anda Līce

Ulža Bērziņa ieguldījums latviešu kultūrā ir unikāls. Viņš ir pirmais latviešu dzejnieks, kurš tulkojis un atdzejojis no Austrumu valodām bez starpniekvalodām. Latviešu valodā viņš ir meklējis un veidojis jaunus vārdus, un jaunus izteiksmes līdzekļus. Viņš ir meklējis jaunus dzejas talantus un palīdzējis tiem augt, kā arī pats pilnveidojies mūža ilgumā

Cieņā un skumstot,
Sigma Ankrava

Uldis bija azartisks. Viņa vārdrade pulsēja nerimtīgi, katrā dzejolī un atdzejas darbā viņš aumaļām meklēja un atrada jaunus latviešu vārdus un pat izdomāja jaunus, atrada konstrukcijas un izvērsa savdabīgus, neparastus ritmus, kuri pilnīgi nelīdzinājās nevienam no latviešu literatūrā esošajiem. Uldis dzīvoja literatūrā, tas bija viņa vienīgais Dievs un Velns. Uldis bija brīnišķīgs kolēģis, viņš nāca talkā literāri sarežģītos gadījumos. Un, ja ko nezināja, nebaidījās prasīt padomu.

Uldis bija ļoti labs cilvēks, kāda vairs nebūs nekad.

Valdis Rūmnieks

Trūkst vārdu. Visi vārdi palikuši pie Ulža. Nav iespējams aprakstīt zaudējuma sajūtu.

Ja latviešu mūsdienu literatūrā kādu var nosaukt par Ģēniju, tad noteikti – Uldi Bērziņu. Paldies viņam, ka atstātais mantojums ir tik liels un bagāts, ka pietiks Latvijas saules mūžam.

Lelde Stumbre

Man pietrūks Ulda viedās sarunas gan par dzeju un atdzeju, gan par kultūru un dzīvi. Uldis Bērziņš arvien uzticējās mīkstinātā „r” formai, kas dzejoļa krāsai piešķīra maģisku, arhaisku noskaņu, un tas apbūra, apbur un apburs tikpat spēcīgi kā citas Ulda Bērziņa poētikas fonētiskās nianses. Jebkuram Dzejnieka dzejolim ir savs mirdzums acīs, sava ilgstamība laikā. Latviešu literatūras zelta fondā uz mūžīgiem laikiem ir ierakstīta tikai Uldim Bērziņam vien raksturīgā dzejas un atdzejas valoda, dzejnieka īpašais poētiskais rokraksts – polifonisks, grods un eksistenciāls, bet vienlaikus izteiksmē viegls, vienkāršs un rotaļīgs.

Sandra Ratniece

Paldies Uldi par Taviem tulkojumiem! Ja tu zinātu, cik ļoti man noderēja tulkotāju grupas paveiktais jaunais Bībeles tulkojums!  Lai Dieviņš mielo Tavu dvēselīti!

Arno Jundze

Rīgas Latviešu biedrības literatūras komisija saņēmusi līdzjūtības apliecinājumus no mūsu kolēģiem ārzemēs – Rozes Marijas Fransuā, Aksīnijas Mihailovas un Dominikas Zālītis – visi skumst pēc Ulda Bērziņa.

Dagnija Dreika

Līdzīgas ziņas