Mūzībā devies Zigmunds Skujiņš (25.12.1926.–29.03.2022.) – viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta otrās puses latviešu prozaiķiem, izcils novelists, daudzu romānu, kā arī lugu, kinoscenāriju un eseju autors.

Dzimis 1926. gada 25. decembrī Rīgā, mācījies Rīgas Valsts tehnikumā un Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā. 1946.–1960. g. līdzstrādnieks avīzē “Padomju Jaunatne” un žurnālā “Dadzis”, 1960.–1962. g. un 1968.–1973. g. prozas konsultants Latvijas Rakstnieku savienībā, 1992.–1995. g. Latvijas Radio un televīzijas padomes pirmais priekšsēdētājs.

20. gadsimta 40./50. gadu mijas latviešu literatūrā Zigmunds Skujiņš ienāca ar darbiem, kas sasaistīja tā laika literatūru ar 20. gs. 30. gadu novelistikas virsotnēm – Eriku Ādamsonu, Anšlavu Eglīti, Mirdzu Bendrupi. Vairāk nekā 50 gadu laikā, kopš rakstnieks darbojas literatūrā, Zigmunds Skujiņš izkopis spožu stilu, viņa darbi arvien bijuši populāri gn lasītāju, gan profesionālo vērtētāju vidū. Z. Skujiņš ir viens no visvairāk tulkotajiem latviešu rakstniekiem, viņa darbi izdoti vācu, angļu, krievu, bulgāru, čehu, slovāku, ungāru u.c. valodās vairāk nekā 7 miljonos eksemplāru.

Līdztekus darbībai daiļliteratūrā Zigmunds Skujiņš arvien rūpējies par latvietības saglabāšanu, bijis pārliecināts Latvijas patriots. 60. gados bijis viens no iniciatoriem Sv. Pētera baznīcas atjaunošanai, 70. gados kopā ar tēlnieku Andreju Jansonu uzstādījis pieminekli tolaik neatzītajam latviešu stāsta pamatlicējam Jurim Neikenam, 90. gadu otrā pusē panācis sapostītā Mirdzas Ķempes un Erika Ādamsona kapa pieminekļa atjaunošanu. 70. un 80. gados Zigmunds Skujiņš aizstāvējis latviešu valodas tiesības, nostājies pret latviešu un krievu skolu apvienošanu, ar nozīmīgām runām piedalījies 1988. gada radošo savienību plēnumā, Atmodas laika notikumos, Barikāžu laikā, aicinājis Latvijas iedzīvotāju referendumā balsot par iestāšanos Eiropas Savienībā.