Andrejs Ļevkins 22.12.1954 – 13.02.2023
Tālajā 1986. gadā nopirku nelielu, pagalam pieticīgi noformētu stāstu krājumu “Старинная арифметика”. Autors – vārda pēc man zināmais jaunais Latvijas krievu rakstnieks Andrejs Ļevkins – it kā disidents, it kā zvērīgs intelektuālis, izdevniecība “Liesma”, sērija “Pirmā grāmata” (šķiet, Andreja grāmata bija pati pirmā, kas iznāca šajā sērijā – Gundegas Repšes, Vlada Spāres, Jāņa Lejiņa stāstu krājumi sekoja vēlāk, un man pat prātā nenāca, ka pēc četriem gadiem “Pirmās grāmatas” sērijā iznāks arī mans debijas krājums “Mitomānija”). Tobrīd literatūrā biju pilnīgs iesācējs, kaut ko mēģināju rakstīt, bet publicēts vēl nekas nebija. Pieļauju, mani sakārdināja uz grāmatiņas vāka lasāmā lakoniskā biogrāfiskā informācija, kas vēstīja, ka autors studējis fizmatos – tāpat kā es, bet, atšķirībā no manis, bija veiksmīgi izstudējis līdz galam. No filologiem nekādi jēdzīgie rakstnieki nesanāk, bet no matemātiķiem gan – apmēram tāda varēja būt mana doma. Lasīju “Aritmētiku” – un kaut kādā mērā jutos samulsis. Tie paši burti, tie paši vārdi, pat sižeti puslīdz skaidri, bet pasaule – pavisam citāda. Eksperimentāla proza vai kas tamlīdzīgs? Muļķības, vienkārši – cita pasaule, cita proza. Šī pati grūti formulējamā citāduma sajūta pēcāk pārņēma ik reizi, kad lasīju Andreja kārtējo grāmatu. Daudzus gadus vēlāk Andejs gan ļoti skeptiski izteicās par “Старинная арифметика” – izdevēji esot tik pamatīgi piestrādājuši, ka dažu stāstu viņš vairs neesot pazinis. Nē, ne jau cenzūra (1986. gadā Galvenā literatūras pārvalde jeb Glavļits vēl darbojās uz pilnu klapi), vienkārši – redaktors tekstu pārtaisījis tā, lai vismaz pats saprastu, kas tas ir. Laimīgā kārtā priekšstatu par citu pasauli, kurā valda pavisam citādas valodiskās likumsakarības, redaktoram neizdevās iznīdēt. Būtu pārspīlēti teikt, ka Andreja proza būtu iespaidojusi manu rakstības manieri – lai vai kā, bet mēs mitām pārāk atšķirīgās pasaulēs un valodiskajās vidēs. No svara bija kas cits – Andreja grāmatiņa mani pārliecināja, ka tu vari atļauties būt absolūti citāds, neierakstāms nekādos kontekstos, tomēr tevi publicēs un, kas zina, varbūt pat honorāru maksās.
1987. gadā sāka iznākt leģendārais žurnāls “Avots” un tā krievu versija “Родник”. Piebildīšu, “Родник” nebūt nebija “Avota” kopija – būtībā tas bija atšķirīgs žurnāls, kurā reizēm tika publicēti arī “Avota” materiālu tulkojumi. Pēc laiciņa par “Родник” galveno redaktoru kļuva Andrejs Ļevkins. “Avotā” 1988. gadā bija mana pirmā prozas publikācija – divi stāsti, un es nudien jutos gandarīts, ka arī Andrejs stāstiņus bija uzskatījis gana labiem, lai vien retajam zināmā iesācēja tekstus pārtulkotu arī “Родник”, turklāt tādā līmenī, ka tulkojums man likās labāks par oriģinālu. Tad arī iepazināmies klātienē. Diez vai mūsu attiecības varētu uzskatīt par tuvu draudzību – tikāmies reti un epizodiski, pārsvarā saskarsme bija virtuāla – Andrejs turpināja tulkot manus stāstus, krietni vēlāk es ķēros pie viņa prozas tulkošanas (2005. gadā bija pirmā puslīdz nozīmīgā Andreja prozas publikācija latviešu valodā “Karogā”). Ap gadu tūkstoša sākumu Andrejs sadomāja, ka manus stāstus vajadzētu izdot grāmatā Krievijā. Pabijām pie kāda Maskavas izdevēja, kas cita starpā bija publicējis arī vairākas Andreja grāmatas, šķiet, pat tikām līdz papīru parakstīšanai, arī Latvijas puse bija ar mieru finansiāli pabalstīt pasākumu, tak nekā – klasiskais Krievijas bardaks nobrucināja visus plānus.
Ne reizi vien ierunājos vairākiem izdevējiem, ka nav īsti pareizi – re, Andrejs vismaz daļēji mīt Latvijā, turklāt viņam ir ceturtdaļa latviešu asiņu (Andreja vecmamma bija latviete), taču latviešu valodā viņa proza nav lasāma. Reakcija mūždien bija diezgan skeptiska – Andreja proza ir tik tāla no jebkādiem mums saprotamiem kontekstiem, ka diez vai… varbūt vēlāk… varbūt vēl vēlāk… bet visticamāk, ka nekad. Tak tomēr tāds brīdis pienāca – 2016. gadā “Orbīta” izlēma publiskot tobrīd beidzamo Andreja prozas lasāmgabalu (nesaku, ka romānu vai garstāstu, jo par Andreja prozas žanrisko piederību var strīdēties bez sava gala, nenonākot ne pie kādas jēgas) “Дым внутрь погоды” uzreiz divās valodās – krievu un latviešu. Tulkojumu uzticēja man. Neņemos spriest, cik veiksmīgs tas bija, jo ar Andreja atļauju vietumis nācās stipri atkāpties no absolūti netulkojamā oriģināla, tomēr pie gala tiku. Tas tiešām bija piedzīvojums – iegremdēties Andreja mirguļojošo, aptuveno un izplūdušo metaforu dzīlēs un mēģināt tikt pie skaidrības, ko Andrejs ir mēģinājis pateikt, par ko, visticamāk, viņam pašam bija vien aptuvena skaidrība. Saskarsme ar citādām pasaulēm allaž ir svētīga padarīšana.
Jau teicu, ka tikāmies reti un epizodiski. Parasti mūsu īsās sarunas atmetās pie domas, ka reiz tak derētu kārtīgi pasēdēt, parunāt un iedzert kādu šņabi vai kafiju. Kas zina – varbūt sacerēsim kaut ko kopīgi pasākamu. Tā arī nesanāca pasēdēt. Pēdējo reizi Andreju gluži nejauši satiku pagājušoruden uz Matīsa un Barona ielas stūra. Andrejs gluži vai sprakšķēja no enerģijas, bija plānu un ieceru pilns. Bet par kopīgo pasēdēšanu – viss vēl priekšā, tur gan nav ne šņabja, ne kafijas, bet, domāju, ambroziju mums drusku iepilinās.
Atvadīšanās no Andreja Ļevkina notiks sestdien, 18.02. plkst. 11.00 Rīgas 1. Meža kapu kapličā. Izsakām līdzjūtību, tuviniekiem, draugiem, talanta cienītājiem.
LRS vārdā Guntis Berelis
