Latvijas Rakstnieku savienības paziņojums

Latvijas Rakstnieku savienība ar bažām vēro procesus, kas pēdējās nedēļās valstī radījuši neapmierinātību, un uzdod jautājumu – vai piedāvātajām reformām ir kāda dziļāka un uz attīstību vērsta loģika, kas pēc gadiem darīs mūsu valsti stiprāku, bet tās pilsoņu dzīvi labāku un sakārtotāku?

Vai par sistēmisku situācijas izpratni liecina lēmums vispirms slēgt, bet tad neslēgt Latvijas pasta nodaļas? Vai par saimniecisku loģiku liecina jauno elektrovilcienu nedienas un neuzbūvētie peroni? Esam nonākuši situācijā, kad šādu jautājumu kļūst aizvien vairāk. Kas notiek ar mums, un, kāpēc mēs mēģinām kaitēt paši sev?

Lielu uztraukumu rada nelielo apdzīvoto vietu atmiršana un likvidācija, kas turpinās jau ne pirmo gadu desmitu. Par ikdienišķu parādību ir kļuvusi, piemēram, ciemu likvidēšana Latgalē. Cilvēki aizbrauc, jo daudzviet Latvijā nomaļajās vietās nav darba iespēju, trūkst mūsdienīga kultūras piedāvājuma un nākotnes perspektīvu. Cita starpā jau ilgāku laiku mūsu valsts iedzīvotāji redz, kā vispirms par Eiropas un Latvijas līdzekļiem renovē ēkas, tad likvidē skolas tajās, bet atjaunotās ēkas paliek neizmantotas un vietām pilnīgi pamestas. Iespējams, ir kādi ekonomiski apsvērumi vai loģika, kas liek tā valdībai rīkoties atkal un atkal. Tomēr Latvijas Rakstnieku savienība aicina rūpīgi pārskatīt sabiedrībā neapmierinātību izraisījušos plānus vēl un vēl samazināt skolu skaitu novados. Šāds lēmums ilgtermiņā iespējams nebūs ne gudrs, ne tālredzīgs, jo valstij ir nepieciešama attīstība, jaunu darba vietu radīšanas plāns, ticība rītdienai. Politiķiem, ko esam deleģējuši sakārtot mūsu zemi, sev ir jāatbild uz jautājumu, kāpēc Latvija, valsts Eiropas centrā, kas ir lielāka par tādām valstīm kā Beļģija vai Nīderlande neattīstās, kā tai būtu jāattīstās, un jāapdomā, vai tiešām skolu slēgšana būs solis pareizajā virzienā.

Skolām un bibliotēkām ir vistiešākā saistība ar rakstnieku darbu. Ja izglītība nav kvalitatīva, ja lasītprasme kļūst aizvien vājāka, ja novados nav grāmatnīcu, lasītāju un iedzīvotāju, darbu zaudē ne vien rakstnieki – attīstības pamatu zaudē latviešu valoda un Latvijas valsts. Aizvērtas skolas, pasta nodaļas, bibliotēkas un kultūras centri nozīmē to, ka pienācis brīdis, kad pēdējam palikušajam aizejot drīz vien būs jāizslēdz gaisma novadā. Vēsture tomēr ir pierādījusi, ka mūsu zemes teritorija nekad nav stāvējusi tukša. To zina šīs teritorijas pirmiedzīvotāji lībieši. To zina vācieši, zviedri, krievi, poļi, kas centušies te iekārtoties ne reizi vien. To zina genocīda laikā iznīcinātā ebreju kopiena. Jautājums, vai arī mēs, latvieši, vēlamies izgaist, paliekot vietu nosaukumos un pagātnes veļu ēnās. Vēl jocīgāk, ja tas notiek brīdī, kad neviens mums netraucē, un mums ir sava valsts.

Latvijas Rakstnieku savienība aicina – pirms veikt jebkādas reformas, radīt tādus plānus un stratēģijas, kā pamatā liktas attīstības iespējas, sarunāties ar sabiedrību par tām skaidri un saprotami, skaidrojot iespējamos zaudējumus un ieguvumus, respektējot indivīda, sabiedrības un mūsu valsts intereses.

Latvijas Rakstnieku savienības valdes vārdā
LRS priekšsēdētājs Arno Jundze

Līdzīgas ziņas

Jaunumi Aicinām atzīmēt autoru dienu! Publicēts: 29. February, 2024
Jaunumi Izsludināta Pārstāvju sapulce Publicēts: 26. February, 2024