Edvīns Raups (īst.v. Edvīns Struka) dzimis 1962. gada 27. decembrī Siguldā. Absolvējis Siguldas 1. vidusskolu (1980). Studējis Rīgas Politehniskajā institūtā (tag. Rīgas Tehniskā universitāte, 1980–1983) un Latvijas Valsts Universitātes (tag. Latvijas Universitātē, 1987–1988) Svešvalodu fakultātes Angļu valodas literatūras nodaļā, kā arī mācījies spāņu valodas kursos (1989–1991). Strādājis izdevniecībā «Egmont Latvija» (1992), dažādos kultūras izdevumos («Auru Laiks», «Kentaurs XXI», «Literatūra. Māksla. Mēs», «Neatkarīgā Rīta Avīze», «Forums», «Kultūras Forums»), kā arī bijis Zemessardzes Preses dienesta darbinieks. Latvijas Rakstnieku savienības biedrs kopš 1992. gada, Aleksandra Čaka biedrības biedrs un šobrīd tās priekšsēdētājs. Pirmā publikācija ir dzejoļu kopa laikrakstā «Darba Balss» (25.01.1986.).

Latviešu literatūras savdabība slēpjas tās nesenās vēstures apstāklī – jau no 20. gadsimta sākuma rakstnieki pārņēma Rietumeiropas tendences, vienlaikus nenoniecinot nedz klasiskās vērtības, nedz modernās literatūras specifiku, līdz ar to latviešu teksti ir mākslinieciski uzrunājoši un daudzkrāsaini, un šīs tendences nezūd vēl joprojām. Arī Edvīna Raupa dzejā ir raksturīga romantisma un eksistenciālisma simbioze. Ne velti, jo, kā atzinis pats autors, viņu vienmēr uzrunājusi, piemēram, spāņu 19. gadsimta romantisma pārstāvja Gustavo Adolfo Bekera un latviešu izcilā romantiķa Friča Bārdas dzeja, kā arī ir saistījušas eksistenciālistu nostādnes. Eksistenciālais romantiķis – tā varētu raksturot Edvīna Raupa radošo rokrakstu. Edvīna Raupa krājumos vienmēr var atrast pārsteidzošas metaforas un salīdzinājumus.
Edvīna Raupa beidzamajā dzejas krājumā «Uguns nedrošs pulss» ietvertie dzejoļi būtībā raksturo vienu autora dzejas stīgu, kas dzejnieka daiļradē uzplaiksna kopš 20. gadsimta beigām, paralēli izdotajiem krājumiem daži dzejoļi, kas dažādu iemeslu dēļ tajos nav iekļāvušies, pakāpeniski veidojuši monolītu jaunas grāmatas kopumu. Līdz ar to, raksturojot krājuma kopnoskaņu, tātad – vienu būtisku dzejnieka poētikas šķautni, jānosauc sajūtu triāde: dzīve – laiks – nāve, un katra triādes daļa piepildīta ar tādām sajūtu intensitātēm kā smagme, traģisms un bezierunu nolemtība, bet pa vidu – cilvēks un mīlestība. Eksaltētās emocijas neuzplaiksna spraigi, tās harmoniski, bet vienlaikus mērķtiecīgi ieteicas un iekārtojas vistālākajā sirds stūrīti uz palikšanu vēl ilgi pēc krājuma izlasīšanas. Rezignāciju, kas vienlaikus piepildīta ar ilgām, vēl pastiprina liriskā varoņa tiecība tumsā, mākoņos, izjūtot pulsāciju gan artērijās, gan ķermenī, gan dzīvē. Tieši šis aspekts ir dzejas gaišā stīga – pulss, lai arī dažbrīd nedrošs, nozīmē dzīvot piepildīti.

Vēja nav. Rīga: Liesma, 1991.
Dzīvo damies. Rīga: Egmont Latvija, 1995.
33 mīklaini dzīves gadi un dzejoļi. Rīga: Likteņstāsti, 1997.
Uzvāri man kaut ko pārejošu. Rīga: Preses nams, 2002.
Putn. Rīga: Jānis Roze, 2008.
Mirklis šis. Rīga: Jānis Roze, 2013.
Ugunsnedrošs pulss. Rīga: Jānis Roze, 2016.

Atdzejojumi
Tillred mig något obeständigt” [Uzvāri man kaut ko pārejošu]. Zviedru valodā atdz. J. Kronbergs. Tollarp: Ariel Skrifter, 2003.
“Then Touch Me Here” [Tad pieskaries šeit]. Angļu valodā atdz. M. Gailītis. Toronto: Guernica Editions, 2010.