Guntars Godiņš dzimis 1958. gada 26. aprīlī Viesītē. Mācījies Viesītes vidusskolā (1966–1977) un Jēkabpils Bērnu mūzikas skolā (pūšamo instrumentu klasē, 1969–1974). Studējis Latvijas Valsts Universitātes Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā (1978–1983) un 1996. gadā beidzis Helsinku Universitātes Somu valodas un kultūras augstākos kursus. No 1984. gada līdz 1987. gadam bijis Literāro raidījumu redakcijas redaktors Latvijas radio, bet tad sākās ļoti nozīmīgs posms Guntara Godiņa dzīvē: no 1987. gada līdz 1992. gadam dzejnieks bija žurnāla «Avots» nodaļas redaktors, Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēža vietnieks (1992–1996), kultūras atašejs Latvijas vēstniecībā Igaunijā (1997–2009), kā arī no 2009. līdz 2015. gadam bija žurnāla «Latvju Teksti» galvenais redaktors un redaktors.
Guntars Godiņš kopš 1987. gada ir Latvijas Rakstnieku savienības biedrs, kopš 1988. gada – PEN kluba biedrs un kopš 1996. gada – Somijas Literārās biedrības biedrs.

Iedziļinoties Guntara Godiņa dzejā, iezīmējas divas gluži pretējas protesta formas reakcijas uz apkārt notiekošo – pirms neatkarības atgūšanas (aktīvā) un pēc (distancētā). Autora pozīcijas maiņa atklājas dzejas krājumā «Ēnu nesēji» (1993). Pirmo dzejoļu krājumu poētisko izteiksmi var raksturot kā nesaudzīgas ironijas, liriska sarkasma un atklāta tiešuma piesātinātu. Vēlāk dzeja kļūst filozofiskāka un intīmāka, taču ir tēli un poētiskās nianses, kas ir pastāvīgas dzejnieka poētiskajā rokrakstā. Neraugoties uz dažubrīd aso izteiksmes veidu, Guntara Godiņa dzejā ir daudz lirisku noskaņu. Bagātīgs ir tēlaino izteiksmes līdzekļu, īpaši salīdzinājuma (ļoti daudz sastopams dzejnieka tekstos), metaforas un personifikācijas, lietojums. Samanāmi eksperimenti ar dzejas formu un t.s. minimālisma poētika. Dzejā jūtama arī dadaisma un sirreālisma ietekme. Guntara Godiņa dzejai ir raksturīga muzikalitāte, tās ritmiskums ir asimetrisku kustību piepildīts, kuru ik brīdi nomaina miers, plūstoša līnija un klusums. Ļoti būtiska dzejniekam ir laika kategorija: mirklis vai mūžība, pirms un pēc, reālais, absurda pieblīvētais vai pārlaicīgais, cilvēks laikā un laiks cilvēkā. Neiztrūkstoša ir dabas klātbūtne dzejnieka tekstos. Piemēram, ūdens tēla amplitūda ir no maza strautiņa līdz plašai jūrai, kas dzejoļos reprezentē gan laiku (īpaši agrīnajos dzejoļos), gan telpu, gan sapņus un emocijas. Dzejniekam svarīga dialoga vai protesta forma ir vārda un klusuma skanīgums, kas nereti ir iekodēts vēsturiskās atmiņas un laikmeta traģismu atsedzošajās rindās.

2013. g. Latvijas Literatūras gada balva 2012, nominācijā labākais oriģinālliteratūras tulkojums latviešu valodā (par Heli Lāksonenas dzejas izlasi „Kad gos smei”)

2011. g. Latvijas un Igaunijas Ārlietu ministriju Tulkotāju balva par igauņu literatūras tulkojumiem

2005. g. Dzejas dienu balva par igauņu dzejnieka Matsa Trāta grāmatas “Haralas dzīvesstāsti” tulkojumu

2005. g. Igaunijas Prezidenta Baltās zvaigznes ordenis

2003. g. Dzejas dienu balva par igauņu dzejnieka Ilmara Lābana grāmatas “Putnu mistiskais mugurkauls” tulkojumu

2003. g. Latvijas Kultūrkapitāla fonda Gada balva literatūrā par igauņu tautasdziesmu krājuma “Ozols auga debesīs” tulkojumu

2002. g. Igaunijas literārā balva “Via Estica” par igauņu dzejnieka Jāna Kaplinska grāmatas “No putekļiem un krāsām” tulkojumu

2000. g. Ziemeļvalstu balva “Ar sirdi ziemeļos”

1999. g. Igaunijas literārā balva “Via Estica” par 5 igauņu dzejnieku grāmatu tulkojumu

1993.g. Ojāra Vācieša literārā prēmija

Dzeja

CV (dzejoļu izlase latviešu valodā, 2008)

Nakts saule (2000)

Ēnu nesēji (1993)

Man atņēma visu (kopā ar U. Bērziņu, J. Baltvilku, E. Zirni, A. Žeberu, P. Brūveri, 1989)

Ar atpakaļejošu datumu (1987)

Tas nepasacītais (1985)

Atdzeja

Dzejoļi tulkoti angļu, somu, igauņu, franču, itāļu, krievu, baltkrievu, ukraiņu, lietuviešu, taju u.c. valodās.

Öö päike (dzejoļu izlase igauņu valodā). «Huma», 2000
Flying Blind (dzejoļu izlase angļu valodā). «Southword», 2005
Märkret har ingen färg (dzejoļu izlase zviedru valodā). «Heidruns Färlag», 2009